Droši vien tā ir labi un tā piederas, ka Latvijas atjaunotās neatkarības jubilejas gadā Rīgas Laiks vairāk nekā citus gadus uzdod jautājumus par šīs valsts pamatiem un pastāvēšanas jēgu, sarunājoties ar cilvēkiem, kas bijuši pie šo pamatu likšanas. Šajā sakarā interesanti, ka jaunais žurnāla numurs, kurā lasāma saruna ar Vītautu Landsberģi, sakrīt ar Vitālija Manska jaunās filmas “Gorbačovs” iznākšanu uz ekrāniem. “Es naktīs neko daudz neguļu,” filmā saka Gorbačovs. Un pēc pauzes: “Domāju.” Uz Manska jautājumu, par ko viņš domā, atbildes vietā klusums. Intervijā Landsberģis atklāj, ka pirms janvāra notikumu gadadienas esot nosūtījis Gorbačovam vēstuli: “Mihail Sergejevič,” viņš tajā rakstījis, “mūsu laiks tuvojas beigām, bet ir vēl nedaudz laika, lai kaut ko pateiktu...” Arī uz šo vēstuli Gorbačovs izvēlējies atbildēt ar klusumu, taču, skatoties filmu, rodas iespaids, ka savā bezmiega vientulībā viņš diez vai kavējas pie domām “par savu sirdsapziņu, par savu rīcību” (Landsberģis) tajās drūmajās 1991. gada janvāra dienās. Konteksts ļauj nojaust, ka visvairāk viņš domā par Raisu Maksimovnu, pēc kuras aiziešanas dzīve zaudējusi jēgu.

“Mūsu laiks tuvojas beigām...” Man patīk šīs uzrunas tonis – it kā viņš šo vēstuli būtu rakstījis nevis datorā, bet ar tinti. Tajā nolasāma ne tikai rezignācija, bet arī vēlme izlīgt, samierināties, pirms visu ieskauj tumsa. Tā varētu rakstīt kņazs Miškins Rogožinam, lai gan ar to arī līdzība beidzas. “Rezignācija” varbūt ir vārds, kas visprecīzāk raksturo Landsberģa pasaules izjūtu, kāda tā atklājas šajā sarunā. “Grūti paredzēt, vai cilvēce vispār izdzīvos”, “var cerēt, ka viss notiks nevis ātri, bet lēnāk”, “pilnīgi iespējams” (ka atrodamies uz katastrofas sliekšņa), “nu, ģeogrāfija varbūt saglabāsies”, “glābties no kopīgas bojāejas”... Var likties, ka šādā mūža nokrēšļa redzējumā ir maz gaišuma, nulle ilūziju. Tomēr ir viena lieta, kas ļauj ieraudzīt Landsberģi viņa 88 gados kā laimīgāku cilvēku par Gorbačovu viņa apaļajos 90, proti, viņa ticība jēgas iespējamībai. Bet jēga ir tajā, “ka cilvēks nav viens. Būt vienam ir bezjēdzīgi,” saka Landsberģis. Savā iztēlē iedomājos filmu, kurā Landsberģis šos vārdus pasaka Gorbačovam, tad ielej glāzītēs, un abi draudzīgi saskandina. Happy end.

Šajā numurā atradīsiet arī interviju ar nupat jūlija beigās aizgājušo itāļu rakstnieku un izdevēju Roberto Kalaso. Varu tikai apskaust tos (un tādu būs vairums, jo latviski tulkojumu nav), kuriem satikšanās ar Kalaso vēl priekšā. Lasot viņa darbus, nepamet sajūta, ka tos radījis nevis cilvēks, bet kāds nezināms dievs, kurš it kā redz visu cilvēces vēstures panorāmu vienlaikus un savās “mozaīkās” (kā viņš pats sauc savus darbus) atklāj mums notikumu slēptās sakarības un jēgu. Vaicāts, par ko ir Kalaso pirmā grāmata “Kašas sabrukums” (1983), Italo Kalvīno atbildējis: “Par [franču valstsvīru] Talerānu un it visu pārējo.” Pretēji Heidegeram, Kalaso uzskata, ka dievi nekur nav aizgājuši – tepat viņi ir un par savu klātbūtni pastāvīgi mums atgādina literatūrā. Viņa paša atstātais mantojums ir tam cienīgs apliecinājums.