Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Imants Lešinskis
Starp divām pasaulēm. “Kalpības gadi” un citi raksti
Rīga: Domas spēks, 2017
Ek, nu, jūs taču nedomājat, ka es nezinu, pēc kā tas izskatās? Bet mani iedrošināja stāsts tviterī, kur kāds ārzemēs dzīvojošs krievs rakstīja par savu tēvu – kā tas, Putinam nākot pie varas, teicis: “Dēls, nebūs labi. Ņem pirmo ģimeni, ņem otro ģimeni un brauc prom.” Bet viņam tas licies pārspīlēti, un tikai tad, kad kādā 2007. gadā nokļuvis cietumā uz vairākiem mēnešiem un katru nakti sapņojis par tobrīd jau mirušo tēvu un ar viņu sarunājies, viņš pamazām sācis likt 2 un 2 kopā un pēc atbrīvošanas no cietuma tiešām emigrējis.
Lūk. Kad mans pamatīgu apmēru tēvs katrreiz pasažiera sēdeklī sāka burtiski lēkāt, ieraugot miera zīmi vai uzrakstu “No Nukes” uz kādas garāmbraucošas mašīnas, un šķendēties par “Kremlim derīgajiem idiotiem”, tad vēl nebija ne Russia Today, ne Putina, ne viņa izgudrotā Russkij mir. Es sēdēju aizmugurē un droši vien nicīgi nobolījos. Kad viņš teica, ka PSRS, protams, sabrukšot un drīz (bet es tam neticēju), taču Krievija nebūšot labāka un par normālu valsti varot kļūt tikai tad, kad moskaļi atlaidīs nagus no visa, kas sagrābts kopš Jāņa Briesmīgā laikiem, es biju augstprātīgi skeptiska, un, kad viņš teica, ka krievu disidenti esot par “mūsu lietu” tikai līdz zināmai robežai un arī, piemēram, Solžeņicins esot krievu šovinists, man šķita, ka zinu labāk. Bet, sasodīts, viņam taču bija taisnība. Pārlasīju “Sarkano carismu” un “Pārdomas par manas dzimtenes likteņiem”. Domas par pasauli nekļuva gaišākas. Bet sajutos tuvāk sen mirušajam tēvam.