Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ingmāra Balode
Dzejoļi pēc mūsu ēras
Rīga: Neputns, 2020
“tādā vecumā nepieklājas/ bet tu apskāvusi viņu skaties/ slāpju ūdenskritumā/ un elpo/ it kā jau peldētu”. Nu, lūk, tāda šī grāmata ir, tieši tāda kā šajā dzejolī ar nosaukumu “Nepieklājas ticēt” minētie eņģeļi, kas “piepeši sarodas ceļmalās uz tiltiem/ virtuvē uz matrača pie plīts”, kur no krāna tek slāpes. Atliek tikai to apskaut. Tā kā es jūtos izdzīvojusi un atlikusi pāri no “mūsu ēras”, man ir svarīgi zināt, ka tagad tieši šī ir īstā un vienīgā dzīve, nevis vieta nostalģijai pēc citas – kas, protams, ir nepiedodama attieksme pret dzeju un izklausās pēc terapijas. Bet tur jau tas skaistums, ka viss, kas bijis pirms, kļūst pilnīgi nesvarīgs, kad tik tīri un caurspīdīgi vērojumi pārklāj vienlaikus visus laikus, arī tos, kas vēl būs. Katrs ieskrāpējums šajā virsmā ir konkrēts, kā sastapšanās ar kādu cilvēku, pilsētu, tekstu, sapni vai prātā ienākušu domu. Nekad nesāku šifrēt, lai gan bieži nojaušu vai pat saprotu, ar kādu zaru vai nazi tas ieskrāpēts. Valodā ierētojuši afekti, aizaugoši lauzumi, smilšu aizpūstas takas. Mierīga intonācija, kas piešķir cieņu un jēgu gan ciešanām, gan priekam.