Inguna Ula Cepīte "Ulsiks"

Inguna Ula Cepīte

Ulsiks

Rīga: Dienas grāmata, 2017

Pirms gadiem 20 kādā sarunā dzirdēju apgalvojumu “es bērnību neatceros”, “man bērnība neko nenozīmē” un “vispār es neesmu “tas” cilvēks”. Joprojām īsti nevaru noticēt. Es nu par sevi nekādā ziņā tā neteiktu, lai arī nav skaidrs, ko “tas” cilvēks pašlaik dara “šajā” cilvēkā. Bet nesarežģīsim. Man patīk visa plašā bērnību literatūra, un, lai ko par manu psihi domātu attiecīgie eksperti, “Pastariņa dienasgrāmatu”, Aspazijas, Jaunsudrabiņa, Brigaderes, Doku Ata, Barona un Niedras atmiņu stāstus esmu lasījusi ne vienu, bet dažu pat desmit reižu. “Billi” un Neiburgas Zeļļu ielu. Es ar prieku un apbrīnu uztveru stāstus, kuros bērnība nekalpo par attaisnojuma, nostalģijas vai audzināšanas līdzekli. Galvenais – lai noturas pašpietiekamības intonācijā, nesāk koķetēt. Un, lūk, “Ulsiks”, kura īstumu vismaz dažos aspektos šobrīd vēl spēj novērtēt daudzi, gandrīz viscaur dzīvo “to”, nevis “šo” dzīvi, noturas, nerada sajūtu, ka te pieaugusi sieviete ar nolūku ieveido sevi bērna formā. “Ulsiks” nav ar nolūku, bet ar desu. Priekšnoteikums tam ir neaizstāt detaļas ar vispārināšanu, bet tam savukārt nepieciešama spēja šīs detaļas ievērot un atcerēties. “Ulsiks” ir detaļu banka. Tas nekas, ka šīs Juglas, centra un Baltezera vasarnīcu bērna detaļas ar manējām kopā pa taisno nevar saskrūvēt, toties no tām var ņemt un uzkonstruēt kaut ko citu, kaut ko tādu, ko mēs pat nevaram paredzēt, jo tas notiks nevis mūsu galvās, bet tajās, kas nekādus 60.–70. gadus nav piedzīvojušas. Slavenā māte, interesantais tēvs, brīnišķīgā vecāmāte – jā, tas ir svarīgi, taču šajā kontekstā arī viņi ir tikai vērtīgas detaļas, ar kurām spēlēsies nežēlīgie nākotnes bērni.