Jānis Atvars "Rotaļas sabiedrības omulībai"

Jānis Atvars

Rotaļas sabiedrības omulībai

Rīga: Lotoss, 1932

Bez lielās un tīrās daiļliteratūras, ko parasti izvēlamies lasīt dvēseles izglītošanas nolūkā vai arī intelektuālās godkāres dēļ, pastāv arī nejaušas mazās grāmatiņas, kurām lielākoties lemts liktenis tikt ātri aizmirstām. Tomēr tās var izraisīt arī tādu neveselīgu, dekadentisku interesi, kad slinkuma pārņemts inteliģents vēlas lasīt “ne to, ko visi”, cenzdamies nejaušībā saskatīt izredzētības liecību un izbaudīt banalitāti. Jo viņam pašam nav pa spēkam pat kā stilizāciju sacerēt teikumu: “Mums, latviešiem, ir lielisks dziesmu krājums, un dziesmu skandināšana arvien būs mūsu jaunatnes lepnums un viens no visdrošākajiem ceļiem uz omulību un savstarpēju tuvināšanos.” Turklāt šāda nejauša grāmatiņa spēj atburt ainu, kad saviesīga vakara erotisko sasprindzinājumu radīja rotaļu spēlēšana, kuru nosaukumi vien liek vaigiem iekvēloties: “Viltīgais piesitiens”, “Kam pieder šī roka?”, “Tante Šā” vai “Aklie mīlas dievi”. Rotaļas bija sens kultūras mehānisms, ar kura palīdzību griezt noslēpumainā un vilinošā Erota ratu, un viegls pieskāriens kārotajam bija varbūt pat svarīgāks par augstāko spēles balvu – citos apstākļos neiespējamo skūpstu. “Protams, ja ķīlas izpircējs ir uzņēmīgs cilvēks, viņš pat ar aizsietām acīm pratīs noskūpstīt dāmu, lai tai būtu rokās kaut visbriesmīgākais ierocis.”