Jānis Riekstiņš "Bāreņu atgriešanās"

Jānis Riekstiņš

Bāreņu atgriešanās. 1941. gadā aizvesto bērnu pārvešana no Sibīrijas uz dzimteni (1946–1947)

Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019

Šogad Ķīpsalas grāmatu izstādē tika priekšā stādīts bērniem adresēts lietuviešu grafiskais stāsts “Sibīrijas haiku” – par 1941. gada deportāciju –, un tas noslēdzas ar bērnu braucienu vilcienā atpakaļ uz Lietuvu. Pēc viņiem Sibīrijā ierodas divi cilvēki, kam izdevies Padomju Lietuvā izcīnīt tiesības vest mājās bāreņus. Tieši pēc tam tieši turpat uzstājās vēsturnieks Jānis Riekstiņš, stāstot par savu jaunāko grāmatu, kas veltīta tieši šai pašai tēmai. 1941. gadā no Latvijas izsūtīto vidū bija 3751 nepilngadīgs bērns, no tiem 1614 bija vecumā līdz 7 gadiem. Uzreiz pēc kara, jau 1945. gadā, atradās cilvēki – LPSR Izglītības ministrijas Bērnunamu daļas darbinieki –, kas dažādās iestādēs sāka kārtot atgriešanās dokumentus latviešu bāreņiem. Pēc LPSR AP Prezidija rīkojuma tika izveidota īpaša brigāde, ko vadīja cilvēks, kura vārds ir nepelnīti aizmirsts, Anna Lūse, un viņai 1946. gadā izdevās no Sibīrijas pārvest 1320 bērnus. Viņi nonāca Edgara Dēliņa vadītajā bērnunamā Kuldīgas ielā, kur viss nebija gluži tā, kā rādīts filmā “Sarkanais mežs”. Tur viņus mīļi sagaidīja, apkopa, saģērba un sagatavoja dokumentus par nodošanu audzināšanā radiem vai nosūtīšanu uz kādu no bērnunamiem. Kā saka Riekstiņš, Padomju Latvija dažos aspektos bija uz brīdi atmaigusi, lai gan Alfonam Novikam, kas vadīja Valsts drošības ministriju līdz pat 1953. gadam, bija lielāka teikšana nekā AP Prezidijam un viņš bija šo pasākumu pretinieks. Protams, atmaigusi tikai dažos aspektos un tikai uz brīdi: daudzi no mājās pārvestajiem bērniem vēlāk tika kvalificēti par izbēgušiem, aizturēti un nosūtīti atpakaļ uz Sibīriju.