Dievs Pāns vairāk par visu mīlēja pēcpusdienas nomiedzi un, kad viņu iztraucēja, kliedza tā, ka visus, kas to dzirdēja, pārņēma šausmīgas bailes. Pat titānus, kuri mēģināja iekarot Olimpu, un ķeltus, kuri mēģināja iekarot Delfus. No pēkšņajām bailēm, ko izraisīja šis Pāna kliedziens, daudzās valodās radies vārds “panika” jeb “pānika”. Savā esejā “Viduvējība kā sociāls drauds”, kas atrodama šajā žurnāla numurā, dzejniece Olga Sedakova – viena no gudrākajām sievietēm, ko pazīstu, – raksta: “Par “viduvējību” es saucu pirmām kārtām panikas cilvēku – panisku cilvēku, kuram dominējošā attieksme pret realitāti ir bailes, neuzticēšanās un vēlēšanās visur uzcelt cietokšņus “pret dzīvi” (shēmas, “principi”, “idejas”, visas gatavās, pastarpinātās formas ir šādu cietokšņu paveidi). [..] Šāds cilvēks ir bezgalīgi manipulējams, proti, tāds, kuru var viegli piespiest izdarīt jebko, viegli izmantot jebkādai vajadzībai. Turpretī to, kurš tik ļoti nebaidās, kurš redz lietas tādas, kādas tās ir, piespiest kaut ko izdarīt ir grūtāk.” Un bailes, ziniet, ir ne tikai indīgas, bet arī lipīgas.

Iespējams, atbildot uz Hēgeļa piezīmi, ka rīta avīzes lasīšana ir “reālista rīta lūgšana”, Frīdrihs Nīče reiz norādīja, ka, rīta laikrakstam nomainot rīta lūgšanu, notiek “vispārēja Eiropas gara vulgarizācija”. Pārejot no uzmanības pret mūžīgo pie tūlītējā un īslaicīgā, ne tikai sašaurinās cilvēka redzesloks – cilvēks pats sarūk līdz reaģējošai elementārdaļiņai, kas pārtiek no novecojušiem laika atkritumiem, jo visiem, pat daudziem zināmais vienmēr ir novecojis. Kopš Nīčes bažām pagājis jau gandrīz pusotrs gadsimts, un, pateicoties jaunajiem medijiem, tūlītējais kļuvis vēl tūlītējāks un īslaicīgais – vēl īslaicīgāks. Aktuāls, proti, darbīgs un iedarbīgs, ir tikai tas, kas notiek šobrīd. Un šobrīd, kā zināms visiem, kas grib un negrib to zināt, notiek baiļu iebrukums cilvēku apziņā, turklāt baiļu sekas var būt daudz paliekošākas par sērgu, uz kuru tās reaģē, jo bailes pa cilvēku komunikācijas kanāliem izplatās komunikācijas ātrumā un saindē citādi visnotaļ mierīgus un līdzsvarotus prātus. Tāpēc var nepamanīt, ka pēdējā laikā ilglaicīgāks un svarīgāks notikums – vismaz Latvijas mērogā – ir Aristoteļa darba “Runas māksla – Rētorika” iznākšana latviešu valodā. Un, kā šajā tulkojumā saka Aristotelis: “Cilvēki no tālā diez ko nebaidās, piemēram, visi zina, ka nomirs, bet, tā kā ne drīz, nemaz par to neraizējas.” Pieņemsim, ka Aristotelim taisnība un “bailes ir kāda netīksme vai satraukums no priekšstata par sagaidāmu postošu vai netīkamu sliktumu”. Kamēr bailes dzīvo tikai individuālās apziņas līmenī, tā ir katra personīga lieta, ko un kā ar tām darīt, taču, bailēm kļūstot par cilvēku saziņas, sabiedrisko procesu un valdības lēmumu noteicēju, tās vairs nav privāta lieta. Varbūt vērts atcerēties, ka absurdais “karš pret šausmām” (war on terror) radīja ļoti labvēlīgus apstākļus visdažādākajiem brīvības ierobežojumiem, taču prasība pie lidostas drošības kontroles novilkt kurpes tādēļ, ka 2001. gada 22. decembrī Ričards Rīds savu sporta apavu papēžos bija ieslēpis sprāgstvielas, ir nieks salīdzinājumā ar prasību pašizolēties un aizliegumu satikties vairāk nekā diviem cilvēkiem. Baiļu izmantošanai sabiedrības dzīves veidošanā ir sena vēsture, bet tik globāls teroristisks (proti, “šausminošs”, “biedējošs”) akts kā visu citu pārklājošas ziņas par draudu bīstamību un izplatību vedina domāt ne tikai par globālajās tehnoloģijās iesprostoto cilvēku un tā atkarību no viņam nesaprotamiem dabas procesiem. Man tas liek atcerēties arī Paskāla norādi, ka lielākā daļa cilvēku nelaimju rodas no tā, ka kāds nav varējis nosēdēt mājās; un pārdomāt jūdu lūgšanu grāmatas ievadā ietverto paskaidrojumu, ka uz lūgšanām Dievs atbild dzīves notikumu valodā; un, visbeidzot, liek neaizmirst arī to, cik svarīgs jebkurā laikā ir daudzu skolotāju skolotāja teiktais: “Nebīstieties, esiet droši!” Vai, kā lieliskajai Pīnai Baušai sacīja vienpadsmitgadīgā čigāniete: “Dejo, dejo, citādi mēs esam pagalam!”