Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jānis Sudrabkalns
Viena bezdelīga lido
Rīga: Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1937
Grāmatu viņš bija paņēmis līdzi gadījumam, ja es “pastāvētu uz savu” un mums būtu jāšķiras. Tā nebija īsta šķiršanās, taču bija pateikti dažādi vārdi, kurus nebija iespējams ņemt atpakaļ. Principu sadursme. Duelis. Vienā ziņā mēs izšķīrāmies, citā ziņā nekad, jo šai citā ziņā izšķirties nozīmētu atteikties no visa, kas glabājams, jēdzīgs un nenododams.
Lai nu kā, grāmata palika pie manis. Es to iebāzu plauktā un ilgus gadus nespēju atvērt un sākt lasīt. Bet arī vissāpīgākais pamazām aprētojas, tā “viena” no virsraksta vairs nepikē virsū tik tieši un neknābj tik skaudri. Iet gadi. Palaikam atkal pamani grāmatu plauktā un nodomā: hm, cik dīvaini, Sudrabkalns. Nodomā, aizmirsti, dzīvo.
Un tikai tagad, brīdī, kad mierinājumam nākas ķerties pie salmiņiem, paņem to grāmatiņu un sāc lasīt. Un izrādās, ka vari lasīt kopā ar viņu – jaunu, uz vārdiem kāru –, jo tur atstātas sen sadzeltējušas zīmītes ar to, kas iegaršojies no Sudrabkalna: “pienains”, “viņpasaulīgs”, “pašnodziļināšanās”, “krēslaine”. Bet arī – “šmīkstiens”, “trikšķinātājs”, “(zvirbuļa) nokrisnis”. Un nu šī mazā grāmatiņa piepeši ir kļuvusi pulsējoši dzīva, ar savu DNS un tekstu, kam pavisam cits autors.