Karls Teodors Dreiers "Par kino"

Karls Teodors Dreiers

Par kino

Maskava: Новое издательство, 2016

Intervijā 1959. gadā Dreiers uz jautājumu, kāpēc viņš vairs nestrādā kinematogrāfā, atbildēja, ka patlaban vācot materiālu nākamajām filmām un cerot, ka “pasaule vēl atcerēsies režisoru, kurš katru savu darbu darīja ar mīlestību, kas robežojās ar neprātu. Zvēru, tā bija”. Diemžēl Dreiers pēc tam uzņēma vēl tikai vienu filmu, “Ģertrūde”, taču pasaule viņu neaizmirstu, pat ja līdz tai būtu nonākušas vienīgi “Žannas d’Arkas ciešanas” vai “Niknuma diena”. Nelielajā Dreiera interviju, recenziju un rakstiņu krājumā var ieraudzīt to pašu skaidrību, kuru viņš sasniedzis savā kino: tas ne vien runā labu par viņu kā par režisoru, bet arī liecina par pastāvīgu domas darbu. Tādēļ Dreierā arī nav tās nomācošās virspusības, kāda bieži raksturīga kinematogrāfam, kurš tiecas pēc iespējas vairāk līdzināties “dzīvei”. Tieši otrādi, saka Dreiers, “īstenībai jāpakļaujas mākslinieka estētiskajai izjūtai, lai radītu skaidru un nevilšu veseluma iespaidu”. Turklāt Dreiers savos tekstos ir ne vien gudrs, bet arī asprātīgs. “Nansenas kundzes problēma ar miroņiem ir tā, ka viņi izskatījās pietiekami dzīvi,” viņš raksta kādā teātra izrādes recenzijā un turpat pamato, kādiem tad mirušajiem rēgiem teātrī būtu jāizskatās (“tādiem pašiem, kādi viņi bija dzīvē, tikai viņiem jārada daudz mazāk trokšņa nekā mums, dzīvajiem”). “Atrodoties blakus, viņiem vienalga jāpaliek no mums tālumā.”