Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Katerina Verderī
Mana spiedzes dzīve. Slepenpolicijas dosjē pētījumi
Darema: Duke, 2018
Šad un tad mēdz parādīties grāmatas, kuru autoriem rietumniekiem savā laikā bijuši cieši kontakti ar Austrumeiropu un pēc komunistiskās sistēmas sabrukuma izdevies iepazīties ar savu dosjē atslepenotajos drošības dienestu arhīvos. Viens piemērs ir jau 1997. gadā iznākušais Timotija Gārtona Aša “The File” (Dosjē), kur viņš apraksta savu iepazīšanos ar tādu kā savu otru es, kas Stasi smilškrāsas mapē figurē kā Romeo. Kad antropoloģijas profesore Katerina Verderī iepazinās ar savu mapi Rumānijas Securitate arhīvos, izrādījās, ka tā sastāv no 2781 lappuses un satur vairāk nekā 70 cilvēku ziņojumus par viņu laika posmā no 1973. līdz 1988. gadam, kad viņa veica antropoloģijas lauka pētījumus Transilvānijā. Lieki, šķiet, piebilst, ka bez īslaicīgiem kontaktiem (viesmīļi, viesnīcu darbinieki u.tml.) šo 70 cilvēku vidū bijuši 15 gadu laikā iegūti tuvi draugi, kolēģi, domubiedri, arī mīļākie. Securitate konstruētais tēls (iegūts arī ar slēptu mikrofonu un kameru palīdzību) – CIP spiedze, ungāru aģente – ir, protams, šokējošs. Taču Verderī pārdomā arī, vai antropologs patiesībā nav sava veida spiegs. Un vēl – mūsdienās varbūt mums neseko drošības dienesti, taču interneta un novērošanas kameru laikmetā katram līdzi soļo šāds neredzams, mākslīgi konstruēts tēls, par kura īpašībām mēs pat nenojaušam.