Kreigs Seligmans "Sontāga un Keila. Pretstati mani pievelk"

Kreigs Seligmans

Sontāga un Keila. Pretstati mani pievelk

Ņujorka: Counterpoint, 2004

Salikums – “superintelektuālā” Sontāga un The New Yorker ilggadējā “demokrātiskā” kinokritiķe Keila – šķiet dīvains, tomēr būšu godīga: tieši šis dīvainums arī ir viens no iemesliem, kas mani pamudināja grāmatu nopirkt. Kritiķis uzrakstījis kritiķu kritiku? Mūsdienās gandrīz unikāli! Tomēr izrādījās, ka grāmata ir ļoti personīga: Seligmans mēģina izprast paša jūtas pret abām savulaik ļoti ietekmīgajām kultūras kritiķēm, un tāpēc, ka dara to godīgi, nebīstoties visai dziļi ieslīgt pretrunās, lai tad atkal sparīgi ķepurotos laukā, lasīt nav garlaicīgi. Tiesa, kādu brīdi urda jautājums, kurp mēs ar to visu ejam, taču tad atkal seko kāda rindkopa par Sontāgu, no kuras kļūst skaidrs, ka Seligmans gan ciena un apbrīno viņu – īpaši par, ja tā var izteikties, nelokāmo gudrības mīlestību, kura tomēr neliedza viņai nolaisties uz zemes tur un tad, kad tas bija visvairāk vajadzīgs, proti, 90. gadu vidū Bosnijā –, taču visai skeptiski raugās uz viņas spēju rakstīt. Vai rindkopa par Keilu, kuru viņš varbūt ciena un apbrīno mazāk, taču gluži vienkārši mīl – par viņas asprātību, humora izjūtu un veiklo spalvu. Un pēc šīm rindkopām jautājums par iešanu atkrīt pats no sevis. Paliekam uz vietas un vienkārši pieslēdzamies viņiem visiem trim un viņu vēlmei saprast, kas ir un kas nav māksla, kādā mērā tā atspoguļo mūsu prāta dzīvi (vai spoguļojas tajā) un vai par to vispār vērts domāt.