Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja

Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja

Rīga: V. Olava Fonda Sabiedrības izdevums, 1931

Atradu laikam piemērotu lasāmvielu – 1918. gadā fiksētu atmiņas atskaiti, dokumentālu tekstu, kurā minēti pat izdevumi mašīnrakstītāju algai un komitejas sūtītu emisāru “diētai”, aptverot visu bēgļu ģeogrāfiju, – aizvēsturiskai un kara traucētai saziņai pilnīgi neaptveramas teritorijas. Un šī detalizētā atskaite ar summām un uzvārdiem, ar vietumis līdz smieklīgumam skrupulozu statistiku (kā, piemēram, valdes sēžu caurmēra garums!), kurai cauri vīd reālu cilvēku ciešanas, būtībā ir par to, kā kļuva iespējama Latvijas valsts. Ne tajā nozīmē kā ideja un lielā starptautiskā politika, bet kā darboties spējīgs mehānisms. Kā skrūvīšu spēja griezties saprātīgi. “Atstājuši savas agrākās dzīves vietas 1915. gadā pavisam ap 760 000 latviešu. [..] Tikai tad, kad bēgļu plūdi ar nenovēršamām sekām sāka pieņemt draudošus apmērus, sabiedriskām organizācijām tika atļauts darīt to, ko tās bij gribējušas jau senāk — ievadīt nekārtīgo bēgļu vilni kārtīgākā straumē.” “Bēgļu gaitas lielā pasaules kaŗā ar visām viņu šausmām, badu, slimībām un postu, deva mūsu tautai arī daudz pozitīvu ieguvumu: padarīja mūsu zemes rūķu paaudzi kustīgāku, spējīgu piemēroties visādiem apstākļiem, norūdīja grūtajam izpostītas dzimtenes uzbūves darbam, bet mūsu intelliģenci un visus citus mūsu priekškara šaura apjoma biedrību un saimniecisku organizāciju darbiniekus mācīja orientēties visgrūtākos sajukuma apstākļos.”