Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lauma Lancmane, Valda Vilīte
Rundāles pils krāsnis. Stoves of Rundāle Palace
Rundāles pils muzejs, 2023
“Dežurantam bija jānes malka un jākurina krāsnis,” tā sākās bērnībā dzirdētie tēta stāsti, kuros tālāk sekoja “Fanijas un Aleksandra” cienīga blēņošanās ar zirņiem, rūgušpienu (to saēšanās ietilpa nerakstītajos dežuranta pienākumos), dibenu un sērkociņiem. Tētis piedzima 1919. gadā, kad Bermonta zaldāti gabalos sadauzīja vairākas Rundāles krāsnis. 1920. gadā 23 pils telpās tika iemitināta Rundāles pamatskola – un tur tad notika šī krāšņu kurināšana. Pat apbrīnojamākajā kultūras vērtību pētījumā jau katrs meklē arī savu mazo suvenīru. Man tāds ir fotogrāfija 70. lappusē – klase ar koka soliem hercoga guļamistabā. Otrs vēstures stāsts, kas neredzami iezīmējas aiz rūpīgi dokumentētā krāšņu tapšanas, izmaiņu un restaurācijas apraksta, ir saistīts ar padomju laiku, un man patiešām gribētos to kādreiz arī lasīt pierakstītu – par to, kā 70. gadu beigās pēc gleznotāja Jurģa Skulmes notiesāšanas darbu Kultūras ministrijā zaudēja arī mākslas zinātniece Valda Vilīte, kā viņa nonāca Rundālē un četrus gadus pavadīja Krievijas arhīvos, iegūstot unikālas ziņas par podniekiem, gleznotājiem, darbu gaitu un materiāliem, līdz pat apēsto siļķu skaitam. Un, ja nu es beidzot jūtu dzīvu vilinājumu iemācīties lasīt attēlu stāstus, tad tas ir Rundāles krāšņu nopelns. Ainavu podiņi slīd gar acīm kā nesteidzīgs ceļojums. Redzot apkopotos kobaltzilos stūrainos zvērus, vējdzirnavas un pilis, lielos putnus un mazos cilvēkus, pārņem vēlme stāstīt nosalušam bērnam nebeidzamas pasakas.