Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Liks Sants
Nokauj visus savus dārgumiņus: raksti 1990–2005
Portlenda: Yeti, 2007
Biju nolēmusi lasīt pavisam citu grāmatu, lai papildinātu zināšanas par stilu angļu valodā, taču kaut kā paņēmās rokā un ievilka šī. Nebrīnos, jo savulaik jau ar lielu patiku un aizrautību izlasīju Santa “Low Life: Lures and Snares of Old New York” (1991). Ceru, ka tikpat aizrautīgi to lasa tas, kurš šo grāmatu no manis aizņēmās pirms gadiem desmit, un ka viņš (vai viņa) spēj novērtēt lielisko stilu, kāds Santam piemīt amerikāņu angļu valodā. Nav svarīgi, par ko viņš raksta (žurnāla The New York Review of Books lasītāji noteikti būs pamanījuši fotogrāfijai veltītos rakstus un grāmatu recenzijas), piesaista tieši, kā. Tā ir draudzīga (bet ne čomiska) attieksme pret lasītāju, silts (bet ne lipīgs) tembrs, erudīta (bet ne vīzdegunīga) vārdu izvēle, vienkārši, dzidri teikumi. Kaut kas mazliet raupjš (un pat rupjš), bet reizē svaigs, aizraujošs un “par būtisko” – kā Santa aprakstītā 70. gadu Ņujorka, kā viņa recenzētie Dilans, Barouzs un dziļi izprastais blūzs.
Sants nemaz nav dzimis amerikānis, bet gan kopā ar ģimeni pusaudža vecumā pārcēlies uz ASV no panīkušas Beļģijas pilsētiņas. Tas, ka viņš tiek dēvēts par vienu no nedaudzajiem amerikāņu angļu valodas meistariem un izcilu Amerikas būtības izpratēju, gan jau ir nevis dīvaini, bet likumsakarīgi. Tāpat droši vien likumsakarīgi, ka grāmatu par stilu nevarēju palasīt autora garlaicīgā stila dēļ.