Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mario Vargass Ljosa
Degsmes valoda. Komentāru izlase
Ņujorka: Picador, 2000
Reizēm der palasīt grāmatas, kuras nezina, kas notika “pēc tam”. Kad Vargass Ljosa rakstīja savus komentārus spāņu laikrakstā El País, tā bija pavisam cita pasaule, kur vēl nebija nekāda 9/11, dzīvs bija viņa kādreizējais draugs, bet tobrīd jau ilggadējais pretinieks Fidels Kastro un dzimtā Peru tikko sāka cik necik atkopties no ilgstošās cīņas ar komunistiskās partijas bruņoto atzaru Mirdzošā taka un Tupaka Amaru revolucionārā kustība. Un, protams, Katalonija vēl nebija pasludinājusi neatkarību. Taču Vargass Ljosa jau apraud kādreizējo (60. gadu) kosmopolītisko Barselonu, kura tagad (proti, 1992. gadā) ir “ārkārtīgi bagāta, provinciāla un nacionālistiska. Agrāk tās kultūra tiecās pretī pārējai pasaulei, bet tagad tā šķiet apbrīnojam pati savu nabu”. 1994. gadā Vargass Ljosa uzdod jautājumu, kas viņam šķiet eksistenciāls: “Kāda būs liberālās demokrātijas nākotne?” Jo, lūk, sabrūkot totalitārismam Austrumeiropā un dažviet Āzijā, licies, ka demokrātijas kultūra saņēmusi jaunu vitalitātes devu, taču “patiesībā mēs piedzīvojam dziļu demokrātijas krīzi pat tādās zemēs kā Francija un Savienotās Valstis, kur tā šķita dziļi iesakņojusies un neskarama”. Nezinu, kā jūs, es 1994. gadā nekādu demokrātijas krīzi neizjutu, tieši otrādi. Paies vēl 20 gadi, un kāds brīnīsies par demokrātijas nekrologiem, kādi top šodien.