Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Māris Bērziņš
Nākotnes kalējs
Sērija “Es esmu…”
Rīga: Dienas grāmata, 2021
Ja ilgāku laiku domā par Vili Lāci, var dabūt depresiju, un es nebaidos atzīties, ka biju nobažījusies par Māri Bērziņu, kurš rakstīja šo grāmatu. Lai vai kā, es koleģiāli uzelpoju, kad šis process Mārim bija beidzies. Baidos, ka arī mans mēģinājums uz grāmatas 4. vāka noformulēt kaut ko par izlasīto manuskriptu nāk no šīm pašām sajūtām un drīzāk atbaida, nevis piesaista lasītāju. Bet tā pirmais teikums tik tiešām ir citāts no Lāča dienasgrāmatas, šīm faktu ziņā neticami tukšajām aprakstītajām lapām, kuras citējot (kā tas arī grāmatā darīts) tiešām var tikai vienu – sākt rakstīt romānu, lai aizpildītu šo tukšumu ar jebko, ar Lāča grāmatu epizodēm, ar uzzināto, ar izdomāto, ar paša autora pārdzīvoto, jo nevar taču būt, ka tāda ir cilvēka dzīve. Ka tā ir īsta. “Pamostos ar riebīgu, bezcerīgu sajūtu, kas jau velk uz depresiju,” Vilis Lācis atkal un atkal fiksē savas eksistences pamatnoti, tolaik būdams padomju literatūras izkārtne un politikas marionete. Un Bērziņš pedantiskās detaļās zīmē šo aprobežotību un nomāktību. Viņš ir slims, nodzeras un drīz mirs, mēs jau lasot to zinām – un arī to, ka padomju laiks vēl nemirs tik drīz, lai arī ir ne mazāk slims un nodzēries. Bet vai Lācis bija “cits cilvēks”, pirms padevās šim laikam? Man šķiet, ka Bērziņa romāns neuztur šādu ilūziju.