Man nekad nav bijusi vēlēšanās sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka neguļu, taču ir nācies aizdomāties par to, uz ko balstās pieņēmums, ka esmu nomodā, cik par to varu būt drošs un kas būtu, ja nu man nepiemistu spējas atšķirt nomoda un miega stāvokli, nemaz nerunājot par citiem stāvokļiem (pieredzējuši ļaudis stāsta, ka tādi stāvokļi esot vismaz seši). Protams, meklējot poētisku vai metafizisku patvērumu, var nonākt situācijā, kurā atšķirībai starp sapni un nomodu nav nekādas nozīmes, taču, mēģinot kaut ko saprast vai izdarīt, šis nošķīrums ir svarīgs. Dekarts, kurš plaši pavēra durvis šaubām, savās “Meditācijās par pirmo filozofiju” nonāk pie atziņas, ka viņa iepriekšējās, pārspīlētās šaubas, kas liedza noteikt atšķirību starp sapni un nomodu, ir izsmiekla cienīgas, “jo atmiņa nekad nesajūdz sapņus savā starpā un arī ar visu mūsu dzīves turpinājumu tādā veidā, kā tā ir radusi sajūgt lietas, kas ar mums notiek, kamēr esam nomodā” un “tad, kad es uztveru lietas, kurās es skaidri zinu gan vietu, no kuras tās nāk, gan to, kur tās ir, gan laiku, kurā tās man parādās, un kad es bez nekāda pārrāvuma varu saistīt izjūtu, kas man ir, ar savu pārējo dzīvi, es esmu pilnīgi drošs, ka tās uztveru nomodā un nebūt ne sapnī”. Cik var noprast, līdzīgi apsvērumi Dekartam ļauj atšķirt iztēles augļus un spokus no īstiem cilvēkiem.

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra nupat izsludinājusi vairāk nekā pusmiljonu vērtu konkursu “Latvijas valsts tēla pētījuma, stratēģijas un rīcības plāna izstrāde”, kur vēl četri miljoni eiro paredzēti iegūtā valsts tēla ieviešanai un ar to saistītām mārketinga aktivitātēm nākamo trīs gadu laikā. Nav skaidrs, vai šāds Latvijas tēls paredzēts sapnim vai nomodam. Pirms šī konkursa izsludināšanas 116 sabiedrības pārstāvji “piecās domnīcās” ir nonākuši pie “trīs vienotā tēla vērtībām” (iekavās citāti no konkursa nolikuma): Latvija kā “Dabisks Rotaļlaukums” (ļauj radīt, testēt un attīstīt neparastākos risinājumus, idejas vai sapņus), “Gatavi Jebkādiem Izaicinājumiem” (mēs kļūstam par augstākās raudzes problēmu risinātājiem) un “Savieno Šķirtās Pasaules” (divu rokas spiedienu attālumā ir sasniedzams jebkurš, kas ļauj mums ātri atrast vajadzīgos partnerus idejas īstenošanai). Konkursa nolikumā skaidri teikts, ka viens no Latvijas valsts tēla mērķiem ir “radīt pozitīvu un starptautiski saistošu Latvijas tēlu, kas veicina valsts labklājību, ilgtspējīgu attīstību un veicina valsts drošību un neatkarību”. Iznāk, ka Latvijas nākotni noteiks un valsts drošību un attīstību veicinās nevis politiķi, bet ierēdņu filtrēts kādas reklāmas aģentūras radošais spārns. Šī konkursa izsludināšanai manu uzmanību pievērsa Valdis Birkavs, sakot: “Kā viņi iedomājas veidot valsts tēlu, ja valstij nav skaidrs ne attīstības virziens, ne prioritātes? “Mēs esam tuvāk nekā Šveice” ir atmests, “Latvija kā tilts starp Austrumiem un Rietumiem” arī atmests, nekas cits vietā nav nācis.”

1848. gadā pirmoreiz publicētais “Komunistiskās partijas manifests” sākas ar vārdiem “Kāds rēgs (ein Gespenst) klīst pa Eiropu – komunisma rēgs”. Nepilnus trīsdesmit gadus vecais Karls Markss raksta “Manifestu”, lai atsvērtu “pasaciņas par komunisma rēgu”. Latvijas vietvalži un ierēdņi nolēmuši rīkoties otrādi un aicina radošākos prātus sacerēt pasaciņas, lai radītu rēgu, kas varētu klīst pa Eiropu un pasauli. Nu ko, gatavojamies sarunām ar mirušajiem! Viņi vienmēr gatavi kaut ko pastāstīt.