Mihails Čehovs "Literārais mantojums divos sējumos"

Mihails Čehovs

Literārais mantojums divos sējumos

Maskava: Iskusstvo, 1986

Kaut kāds lielisks cilvēks bija tas Mihails Čehovs, rakstnieka brāļadēls; izmantojot nedaudz robusto krievu teicienu: tādus jau vairs netaisa. Savu “Aktiera ceļu” Čehovs sarakstīja 36 gadu vecumā, tomēr tajā izpaužas skaidra sava galīguma apzināšanās, kas šo literāro autobiogrāfiju paceļ līdz spožākajiem “atzīšanās” žanra darbiem. Teiktais par tēvu (“Viņš acīmredzami cīnījās ar skumjām nāves tuvumā. Viņš atkal sāka dzert.”) lielā mērā raksturo arī pašu Mihailu Čehovu, bet tēva nāve ļauj viņam kritiski paraudzīties uz to, kā miršanu mēdz attēlot aktieri, un viņš secina: “.. nāve uz skatuves jārāda kā laika izjūtas palēninājums un izzušana.” Vērodams sava paziņas ķirurga veikto operāciju (“Vēdera aizsegi jau bija atvērti, un es ieraudzīju brīnišķīgās zilganās zarnas. Nekad nebūtu domājis, ka tās ir tik skaistas!”), viņš uzdod jautājumu, kas ķirurgam ļauj sasniegt tādus enerģijas un meistarības augstumus, un atbild: “To dod dzīvība, sajūta, ka dzīvība ir tavās rokās, tavā varā.” Iepretī šai meistarībai aktiermāksla viņam šķiet mirusi, un Čehovs turpmāko mūžu velta jauna teātra radīšanai. Par galveno tajā kļūs aktieris, kurš spēs “upurēt” sevi un pārstāt spēlēt, bet sašķelties divās apziņās un gluži kā skatītājs ieraudzīt sevi no malas. Viens no šādiem divu apziņu aktieriem bija Mihails Čehovs pats.