Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!
Olli Jalonens
Debesu lode
No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga
Rīga: Valodu māja, 2023
Pilna māja ar grāmatām, bet nekas neder, staigāju gar plauktiem un meklēju kādu, kas būtu klusa, vientuļa un asociāla. Pat grāmatu muguriņas šķiet pārāk uzrunājošas, lai tām skartos klāt. Ir ziema, bet es esmu palikusi rudenī, kas pagāja, lasot Olli Jalonena grāmatu – lēnas kājāmiešanas tempā, ik pa brīdim apstājoties un vērojot, noticot pētnieka Haleja un viņa audzēkņa Angus piekoptās redzes uztrenēšanas iespējamībai, kamēr mana redze arvien vairāk aizmiglojās. “Rakstīšanu es izjūtu kā domāšanas procesu, kas iet uz riņķi un kas sevī koncentrē svarīgas lietas,” saka Jalonens – un to pašu var teikt par lasīšanu. Ir interesanti izmantot grāmatu doto iespēju uzzināt kaut ko pirmoreiz, it kā lasot tu joprojām būtu jauns cilvēks, un tieši tāds ir, ja tā varētu sacīt, šīs grāmatas patoss – tieksme pēc zināšanām, kas neizplēn tukšumā, bet iemiesojas rīcībā. Taču vissvarīgākā ir vārdu lēnā norimšana, it kā apkārt viss kļūtu caurspīdīgs un nostātos savās īstajās vietās. Šo lasīšanas ceļu iet arī muskuļi, gan acu, gan visi pārējie, tie lēni kustas līdzi katrai Angus kustībai, un arī prātu var sajust kā lielu muskuli, kas iesilst, saspringst, nogurst, smeldz, norimst. Jalonena pietiek ilgam laikam, kā lācim, kurš modīsies tikai pavasarī.