Palaidiet sievieti

Ieva Rupenheite

Palaidiet sievieti

Rīga: Neputns, 2021

Sēžot neticami pilnasinīgā, es pat teiktu – līksmā Šūbertiādes koncertā Jaunauces pilī, zālē ar augstiem kupola griestiem, man galvā atskanēja vārdi “ērkšķrozīte varbūt bēniņos”, un vairs nebija miera, līdz sadzinu tiem pēdas. Vissmieklīgākais, ka sākumā pat šķita: varbūt jāmeklē kādā manā dzejolī. Tomēr beidzot aizgāju pa kādu parka taciņu pareizā virzienā, uz Rupenheites grāmatu: “neviens vēl nav atradis/ kā pērnās vasaras spāre/ tā savas caurspīdīgās rokas pārvelk/ un kreklu/ marmora krūšutēlu”. Kaut kā zīmīgi pateikts, it kā būtu aprakstīts pašas Rupenheites dzejas vērīgais trauslums, kuru atrodot, kam pieskaroties “irst parādības” un no to sapņiem savijas jaunas, lai tiktu reiz pamodinātas. Tas izklausās tik rāmi, taču ir kā staigāšana virs bezdibeņa: “palaidiet sievieti/ viņa sen jau te stāv/ jūs palaidāt/ un viņas vairs nav”. Bet tam dzejolim par dusošo ērkšķrozīti nosaukums, kā izrādījās, ir “jaunauce”.