Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pašas slavenākās operizrādes
Maskava: Аgraf, 2020
Lai gan parasti izvairos no grāmatām, kuru nosaukumā kaut kas ir “pats labākais”, vēlēšanās izglītoties ņēma virsroku, un operas pārzināšana tak jau pieder pie labas izglītības. Pēc nelielas ieskriešanās, norādot, ka muzikālā teātra galvenā problēma esot “attaisnot” dziedošu aktieri, grāmata pāriet pie režisoriem: katram no viņiem veltīts pa nodaļai. Varbūt tādēļ, ka operu iestudējumos daudz lielāka nozīme ir nevis dramaturģiskajam saturam, bet koncepcijai un interpretācijai – latviski tas laikam sauktos “iecerei un skaidrojumam” –, grāmatā publicētie operu kritiķi atstāja ļoti labu iespaidu, un ne tikai tāpēc, ka atsaucās uz Vitgenšteinu. Izlasījis: “.. un frankiem līdz ar Florindu metas virsū putni, bet pēc putniem – mauri,” – es tūlīt pat metos drudžaini meklēt video ar kādu Rūtas Berghausas iestudējumu. Nonācis līdz teikumiem: “Sākot jau no pirmās ainas, kur Salvago pārvietojas pa skatuvi četrrāpus, līdz pat finālam, kur viņš izdara slepkavību, mēs redzam, ka āriene ir drīzāk formāls kroplības marķieris. Taču Salvago – tāpat kā jebkura cilvēka – kroplums slēpjas tajā, ka viņš ir,” – es gribēju uzzināt rakstītājas vārdu. Aja Makarova. Un, kad man vēl pastāstīja par gandrīz kailajām sievietēm, uz kuru ķermeņiem mēs pakāpeniski ieraugām bojājumu pēdas, nedaudz vēlāk – trūdēšanas pazīmes, bet vakariņu ainā pie dona Žuana – jau kustīgus līķus, atcerējos, ka to visu Perlašēza kapsētā man jau stāstīja Pjatigorskis.