Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Konstantins Arvanitakis
Psihoanalītisks skatījums uz traģēdiju, teātri un nāvi
Routledge, 2023
Grāmatu par izcilo poļu teātra režisoru Tadeušu Kantoru varētu uzskatīt par tīri akadēmisku izdevumu, ja vien apziņas dzīles, kurās cenšas nolaisties Arvanitakis, nebūtu arī manējās. (Varbūt tieši šīs vienojošās tumsas jeb tukšuma dēļ joprojām tik satriecošu iespaidu atstāj arī Kantora izrādes, pat skatoties tās aizvēsturiskos videoierakstos.) Psihes dziļumi tradicionāli meklēti Freida bezapziņā, taču, gluži tāpat kā Freida pacientu stāstos, Kantora izrādēs prātam nesasniedzamie psihiskie objekti iegūst teātra telpas formu, kurā izvietota maldinošo šķietamību priekšistaba, aiz tās – slēpto patiesību telpa, un visbeidzot – aiz durvīm – atrodas neaptveramā, neizzināmā tukšuma centrs. Tiesa, skatītājs redz tikai durvis un mirušos aktierus, kas no aizdurves nonāk spēles telpā, kur plosās Erots un Tanats jeb, kā rakstīja kāds kritiķis, kapu svētku “orģijas un apglabāšanas onānisms”. Vienlaikus Kantora teātra telpa ir Eiropas 20. gadsimta kara drupas, un savās Odiseja piezīmēs Kantors ieraksta: “Savā dzimtenē es atklāju elli. Es nokāpu kapā... Tur priekšā nav nekā... Itakas krasts... Kaiju kliedzieni... Neviens nevar atgriezties savā jaunības zemē. Dzimtene bija manā sirdī. Tagad tā ir manās dziņās. Ēna. Es ilgojos pēc ēnas.” Tālāk ir viens vienīgs daudzpunkts.