Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ruī Nogeira
Sarunas ar Melvilu
Maskava: Rosebud, 2014
Pēc Žana Pjēra Melvila pēdējās filmas “Policists” (1972) noskatīšanās, kurā laupīšanas ainā pašā filmas sākumā vīrieši vairākas garas minūtes sēž mašīnā un skatās uz banku jūras malā (pūš vējš), manās acīs franču režisors jau bija ieguvis to formu, kuru vēl pieslīpēja viņa sarunu lasīšana. Melvils ir meistarīgs režisors un asprātīgs cilvēks, kas nebāžas nevienam virsū ne ar savu gudrību (lielākoties uzņēmis tikai bandītu filmas), ne ar draudzību (“vēlos, lai mani liek mierā”). Draudzībai, Melvils apgalvo, viņš neticot, bet labprāt rādot to savās filmās. Režisors atstāsta gadījumu restorānā, kad viņš visu vakaru vērojis skaistu meiteni pie blakus galdiņa, bet uz sava kolēģa jautājumu, vai nevajadzētu palūgt viņas telefonu [lai piedāvātu filmēties], attraucis, ka nē, jo viņam tai neesot lomas. “Un tūlīt pat es sapratu, ka skaistas sievietes mani interesē vienīgi tad, ja es redzu viņām vietu savā filmā.” Un tūlīt pat papildina stāstu ar ainu no kara laika netālu no Florences, kad zem ziedošas ābeles miris kāds viņa biedrs. Un Melvils, “iespējams, kopējot kādu filmu”, aizsmēķējis cigareti un ievietojis to mirstošā lūpās. “Viņš uz mirkli atvēra acis. Pēc tam divas reizes ievilka dūmu un nomira.” Starp citu, jau minētajā “Policistā” vīrieši cits citu sauc tikai uzvārdos. Vārdos viņus sauc tikai sievietes.