Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Stanlijs Kavels
Little Did I Know. Excerpts from Memory
Stanforda: Stanford University Press, 2010
Ko nozīmē izstāstīt savu dzīvi? Vai dzīves mirkļu miriādes ar visu, kas tajos notiek – un arī nenotiek –, veido stāstu? Vai cilvēks pats ir šī stāsta autors? Vai viņš spēj būt patiess? Ko nozīmē – patiess? Tas Kavelu nodarbina viņa “filozofiskajā autobiogrāfijā”, ko viņš aizsāk ar dramatisku brīdi – īsi pirms sirds šuntēšanas. Mēs zinām, ka viņš šo procedūru pārdzīvoja, zinām, ka pāris gadus vēlāk sniedza interviju Arnim Rītupam un nomira tikai 2017. gadā. Tomēr mēs izjūtam viņa – varbūt ne gluži bailes, tomēr bažas, ka stāsts varētu nesanākt vai ka šis stāsts, salikts kopā kā mozaīka, varētu vēstīt par neveiksmīgu dzīvi – aplamas izvēles, garām palaistas izdevības utt. Tomēr Kavels lieliski apzinās, ka, lai kā viņš noslēgtu stāstu, tas tomēr nebūtu viss, jo, pat ja viņa dzīve ilgtu vēl tikai sekundi pēc pēdējā punkta, šī sekunde mums, lasītājiem, paliktu nezināma. Mēs nekad nezinām, kā beigsies stāsts, tāpēc bailes (un, protams, cerība) paliek. Kavels stāsta, vienlaikus nemitīgi pārbaudīdams sevi, novirzās un atkal atgriežas, tiecoties pēc maksimāla patiesīguma un precizitātes. Galu galā “filozofijas mūžīgais uzdevums ir parādīt, ka savažotais cilvēka saprāts ir spējīgs pats sevi notvert, par sevi reflektēt un sevi pārvarēt”.