Svens Kuzmins "Dizažio"

Svens Kuzmins

Dizažio

Rīga: Dienas grāmata, 2021

Hohmietis Svens Kuzmins, kura grāmatu anotējot un recenzējot daži piemin asprātību, citi – mākslas desakralizēšanu, man ir svarīgs ar kādu citu spēju. Ar asprātībām manas attiecības ir visai vēsas un visdrīzāk atduras pret metodisku asprātības pielietojumu, kas ar amatniecisku regularitāti nomāc pašu asprātību. Tā tāda puiku būšana. Svena gadījums gan nav sliktākais, jo tam piemīt dabiskums, doma rodas kā pati no sevis, un nav tā, ka skrūvēm gali līstu ārā. Kas zīmējas uz mākslas desakralizāciju, tad jau vispirms vajadzētu domāt par mākslu kā par sakrālu fenomenu, respektīvi, vispirms uzrakstīt šo vārdu uz sētas ar lielo M, lai pēc tam varētu nodzēst un pārrakstīt. Tas man kaut kā nav aktuāli, un pilnīgi iespējams, ka autoram arī. Taču es atrodu grāmatā ko tādu, ko tiešām gribas rakstīt ar lieliem burtiem, un tā ir Detaļu Konkrētība. Autors ir īsts bagātnieks, tādu kapitālu grūti notērēt, pat ja citos tekstos darbība notiek viņam ne tik tuvā vidē, kāda acīmredzami ir provinces mākslas skola, – jo viņa spēks ir pati šī vērība pret konkrēto, bez kuras literatūra bieži nav nekas vairāk kā konceptuāla plivināšanās. Lūk, un te es atrodu arī atbildi, kāpēc mākslinieki, kas rada ne tikai ar ideju, bet arī ar rokām, ne tikai no gara, bet arī no vielas, manī vienmēr izraisījuši cieņu. Tas nav gluži jautājums, ko būtu uzdevusi tieši šī grāmata, bet atbilde te ir, un cieņa arī.