Tonija Morisone "The Source of Self-Regard"

Tonija Morisone
The Source of Self-Regard
Ņujorka: Alfred A. Knopf, 2019

Kad nomirst slavens cilvēks un – vismaz tajā nelielajā pasaules daļā, kuru tu uzskati par atvēlētu sev, – visi par viņu runā, cildina un saka vai raksta skaistus, nožēlas pilnus vārdus, gribas tīneidžeriski sacelties un pateikt ko rupju. Vismaz man. Taču ar Toniju Morisoni, kura nomira 5. augustā, ir citādi. Jo pagaidām nav nācies lasīt nekrologu, kurš liktos pārspīlēts vai liekulīgs, turklāt katrā, runājot par rakstnieci, pieminēts kas tāds, ko der pārdomāt rūpīgāk. Tieši tāpat ir ar lielāko daļu publicistikas, kas apkopota šajā grāmatā ar divdomīgo nosaukumu, – Morisones darbi dod impulsu gan pašapziņai, gan vajadzībai “ielūkoties sevī”. Pie tam viena visdrīzāk izriet no otras. Kāda tur pašapziņa, ja nepazīsti sevi? Un otrādi arī.
Morisone var runāt par konkrēto – rasu attiecībām Amerikā –, taču tas nenozīmē, ka būtībā tās pašas dilemmas, tās pašas dihotomijas nepastāv citās sabiedrībās, vismaz tajās, kuras nav dzīvojušas mierā un saskaņā gadu tūkstošiem vai vismaz simtiem, – un cik vispār tādu ir?
Viņa nebija karotāja, tomēr aicināja nekritiski nepieņemt neko, ko par tīru mantu mēģina uzdot vara. Viņa bija afroamerikāniete un rakstniece – ne tikai afro, vienkārši amerikāņu rakstniece. Un viņai bija skaisti skarba, skarbi skaista angļu valoda.