Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Valdemārs Kārkliņš
Mopasana dzīve
Grāmatu Draugs, 1937
Ar Mopasānu latviešu lasītājs iepazīstas periodikā jau pagājušā gadsimta 20. gados, viņu tulko Pāvils Rozītis un citi, 1929. gadā iznāk kopotu rakstu izdevums, vēl viens – 1934. gadā. 1937. gadā iznāk veselas divas biogrāfijas: vienas autors ir Kārlis Oļģerts Kraujiņš, un grāmata “Gijs de Mopasans. Dzīve un darbi” iznāk A. Raņķa apgādā, bet apgādā Grāmatu Draugs tiek publicēts Valdemāra Kārkliņa biogrāfiskais romāns “Mopasana dzīve”. Pats Kārkliņš strādā šajā apgādā par tulkotāju un kopumā iztulkojis pārdesmit romānu no franču valodas, Anatolu Fransu un Romēnu Rolānu ieskaitot, tiesa, ne Mopasānu. Vēlāk, trimdā, Kārkliņš pats kļūst par rakstnieku un tieši tur saraksta savus nozīmīgākos darbus, lai arī pirmajā laikā Amerikā viņš strādā fermā un pat sešus gadus par nakts uzraugu psihiatriskajā klīnikā Oregonā. Mopasāna biogrāfijā viņu, šķiet, īpaši sajūsmināja slimība, nomāktība un depresija, kas rakstnieku piemeklēja pašā slavas virsotnē: “Izmisuma brīžos viņš atkal meklēja aizmiršanos pie sievietes krūtīm. Viņam nu bija vienalga, kas šī sieviete bija, sabiedrības dāma vai staigule, – ja tikai tā uz mirkli palīdzēja aizmirst vientulības baismas. Viņš savā jahtā izbrauca jūrā ar skaisto dejotāju Ivonnu un līdz neprātam apreibinājās ar mīlu... Un tomēr tieši sieviete viņam visskaudrāk lika sajust vientulību. Pēc katra skūpsta, pēc katra skāviena vientulības sajūta kļuva vēl lielāka un baigāka... Viņš izlaida Ivonnu krastā un turpināja savu baigo braucienu pa krēslaino jūru, tālu no krasta, tālu no dzīves un cilvēkiem.”