Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viljams Karloss Viljamss
Imaginations
Ņujorka: New Directions, 1971
Šī grāmata (tās nosaukumu varētu tulkot kā “Iztēles” vai varbūt kā “Iedomas”) sastāv no sapņa matērijas. Nē, es neromantizēju. Tā ir kā sapnis tajā nozīmē, ka to nav iespējams atstāstīt. To nav pat iespējams saprast. Izlasīju no vāka līdz vākam, bet pārsvarā neko nesapratu. Tas nepavisam nenozīmē, ka man būtu bijis garlaicīgi vai es nebūtu izjutusi estētisku baudu. Vienkārši cits apziņas stāvoklis – es jau teicu, sapnis (un sapnis, kā zināms, var būt murgs, tas var būt pilnīgi nesakarīgu fragmentu apkopojums), tikai tāds, kurš nevis risinās miegā, bet izplāts lasītāja priekšā kā angļu vārdos sarindoti burti, kuros nomoda apziņa reizēm iestieg un nomaldās, lai tad atkal atrastu sausu, stingru taciņu – līdz nākamajai dūkstij vai akacim. Pārsvarā grāmatā apkopota proza, taču ar dzejas iestarpinājumiem. Un, kaut arī Viljamss pats ir teicis, ka tieši dzeja nav nekas tāds, kas būtu jāsaprot, dzeja bija viena no jau minētajām taciņām – tikai ne uz jaunu iegrimšanu, bet tieši uz saprašanu. “Gluži kā putnu spārni sit blīvo gaisu, bez kura neviens nevarētu palidot, tāpat vārdi, ko atbrīvojusi iztēle, apstiprina realitāti ar savu lidojumu.”