Vizma Belševica "Dienasgrāmata 1947–1960"

Vizma Belševica

Dienasgrāmata 1947–1960

Rīga: Mansards, 2020

Belševicas valodā man ir viegli, apmēram tā, kā peldot siltā ezera ūdenī, – nekādu grūtību vai šķēršļu. Tas ir, lūk, šādi: “Pilsētas ielas ietinušās vieglā, saules putekļu piebirušā miglā, un pa šo miglu rūkdami slīd auto.” Jā, protams, lasījumā līdzīgi skabargām ieduras Belševicas “komunistiskie” – sauksim tos tā – ieraksti (“Jā, mēs ejam uz komunismu. Tas nu ir skaidrs kā diena.” 1951). Taču rakstoša cilvēka dāvana ļauj Belševicai neizkust tālaika notikumos un turēties tajā novērotāja vietā, bez kuras mūsu sociālistiskā vēsture līdz ar mums visiem iegāztos bezdomu tukšumā. Staļina nāves un bēru dienas apraksts ir viens no satriecošiem viņas atrastiem tēliem: “Kad viss uz ielām stāvēja, pār pilsētu pārlidoja lidmašīna. Jo lidmašīna nevar gaisā apstāties. Tas izskatījās ļoti savādi.” Belševica it kā dod valodu manas mammas un vecmammas piedzīvotajam tajos gados; un tas nav vienkārši zemē nomests laiks, no kā vajag atteikties kā nebijuša. Grāmatiņa apraujas 1960. gadā, un es nevaru vien sagaidīt nākamo, jo varbūt Belševica arī man dos valodu, kurā saprast savu dzīvi tais aizmirstajos gados. Taču pagaidām ir “1960-ā 18. septembris: .. mēs izejam jūrmalā. Baltie akmeņi ar zaļām jūras zālēm gar malām ir kā pliki pakauši matu vainadziņos, krastā izmestās medūzas – želejas aplīši ar mēļām puķītēm vidū. Sakliedzas ūdensputni, čaukst dadžu lapas, kāpu mieži graiza kājas cauri kaprona zeķēm, un es esmu bezdievīgi laimīga.”