Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vlads Brazjūns
Atmiņas pārliešana. Dzejas izlase
Jaunā klasika. Baltijas Asamblejas balvas laureātu darbi
Rīga: Latvijas Rakstnieku savienība, 2021
No draudzības un koleģialitātes viedokļa raugoties, Vlada atdzejojumu iznākšana ir ieilgušas netaisnības nolīdzināšana, par kuru gribas atviegloti nopūsties: “Nu tad beidzot!” Kuru interesē atdzejas profesionālās nianses, tam īpaši interesanti ir pētīt sešu atdzejotāju iniciāļus un salīdzināt tekstu brazjūniskumu. Šim nolūkam gan visparocīgākie ir bilingvāli izdevumi, tādi, kādā leiši savulaik izdeva Uldi Bērziņu, bet lai nu, es jau nesūdzos, man Brazjūns plauktā atrodams arī lietuviski. Lasītājam, kurš grib ko saprast no leišu dzejas, dzīvā klasiķa darbu izlase no 70. gadiem līdz pat 2020. gadam ir savā ziņā antoloģija, te atrodamas tās poētiskā blīvuma un sapņainās nepateiktības attiecības, kas kaut kādā mērā man nozīmē leišu dzeju kā tādu. Lietuva ir aizslēgta, atslēga ir nolauzta: varu iztēloties atdzejotāja mokas, jo tā gribētos justies drošai, ka tekstu saprotu pareizi, ka tas vispār ir saprotams “pareizi”, un, zināms, tādu nesaprotamību var arī netalantīgi imitēt – gan jau netrūkst gan nepateiktības, gan kopīgo baltisko valodas slāņu jājēju, bet Vladam tā ir “pamatotā nesaprotamība”, kurai ir gan saknes, gan mūzika, un tā spēj pārnest pāri visām upēm pa neredzamiem tiltiem. Kur nu vēl pāri Mūsai. Un, kas man īpaši patīk (un noteikti attaisno izvēlēto sakārtojuma principu): labi redzams, ka Vlada dzeja nav ne jaunības jūtu, ne konstruētu konceptu varā. Citādi tak tā nekļūtu spēcīgāka no gada gadā.