Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Uzreiz jāpaskaidro, ka ar Jāni Garanču mani saista kas drusku vairāk par digitāli attālinātu pieredzi. Iemesls tam nav tikai fakts, ka Jānis sagadīšanās pēc ir arī visai populārās operas dīvas Elīnas Garančas (ar kuru neesmu pazīstams) brālis. 20. gadsimta 90. gadu pirmajā pusē sastapāmies Rīgas digitālo mākslu pionieru mītnē RIXC, drusku pat tā kā sadraudzējāmies, bet, kad mēs ar manu pirmo sievu pirmoreiz nonācām Stokholmā, tieši Jānis ar mugursomu plecos mežonīgā skrējienā metās rādīt mums ceļu. Kopš tā laika, ja vien elektroniskajā laikmetā var lietot tādu apzīmējumu, mūsu ceļi drusku pašķīrās. Līdz kādudien pamanīju, ka rosību savā interneta mājaslapā (tā taču vēl aizvien saka, vai ne?) Jānis nebūt nav beidzis. No vienas puses, tur atrodamais atspoguļo šobrīd aktuālās un vispār globāli nozīmīgās tendences, taču man vēl aizvien no atmiņas neiziet tas amizantais skrējiens. Jānis ar milzu mugursomu, it kā tā neko nesvērtu, skrien mums pa priekšu Stokholmas autoostā, bet mēs, pirmoreiz kopā Zviedrijā nonācis precēts pāris, cenšamies turēt viņam līdzi. Uz brīdi šķita, ka Jāņa skrējiens ir pierimis, vērsies citā virzienā, bet tagad labi redzams, ka viņš tādā pašā garā turpina vēl aizvien. Varbūt tikai mugursoma vairs nav plecos, bet digitālā formā.