Pauls Bankovskis

Ķēpa un asinis

https://ej.uz/ieksas


Reiz man bija kāds skolotājs. Apātiskiem un lecīgiem vidusskolēniem viņš centās iemācīt rakstīšanas un filozofiskās domas pamatus. Uz stundām viņš parasti mēdza ierasties ar nokavēšanos, allaž plīvojošā mētelī, izspūrušiem un kā no gulēšanas neizsukātiem matiem. “Vai gribat zināt, kas notiek cilvēka galvā, kur it kā dzimst visas domas?” viņam patika mūs ķircināt. “Tad atveriet to galvu un paskatieties iekšā,” viņš sacīja. “Tur būs tikai ķēpa un asinis.” Runātājs, lai arī vizuāli nu jau vairs īsti neatpazīstams, bija vēlāk tapušā žurnāla “Rīgas Laiks” redaktors Uldis Tīrons. Tieši visu šo viņa runu iespaidā jau pēc Lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas iestājos nevis Mākslas akadēmijā, bet Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas virziena studijās. Ar ķēpām un asinīm Uldis kopš tā laika ir krietni vien atpalicis. Nelaimīgā vai laimīgā kārtā kopš tā laika ir gadījies pabūt ne vienā vien slimnīcā. Pat elementāri iešļircinājumi tiek veikti, izmantojot vēnās ievadītus un ilgstošu laiku tur pavadīt spējīgus katetrus. Kad jau pēc slimnīcas apmeklējuma vienu tādu pašrocīgi mēģināju izvilkt, tumšas asinis pašķīda pa visu grīdu. Īsta ķēpa. Taču šajā lapā uz visu minēto var palūkoties, tā teikt, no saulainās puses. Uz mūsu “iekšām” var paraudzīties arī kā uz gaismas cauraustiem burvīgiem un puscaurspīdīgiem objektiem. Bet, ja runājam par smadzenēm, jau sen zināms, ka tās tiek operētas bez narkozes, pacientam esot pie pilnas apziņas. Jo ne jau smadzenes sāp, sāp ķēpa un asinis, un kurš gan vēl labāk, ja ne pats slimnieks ārstam to spēs grūtā brīdī pavēstīt.

Raksts no Aprīlis 2020 žurnāla