Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Abāss Kijārostamī
Ķiršu garša, 1997
Le goût de la cerise, Abbas Kiarostami
Minimālisms un atsvešinājums, nesteidzīgais temps un ilgie klusuma periodi rada sajūtu, ka “Ķiršu garša” nofilmēta vienā kadrā. Šo iespaidu pastiprina arī tas, ka no sižeta netiek prasīta kāda konkrēta varoņa rīcība vai notikums, turklāt darbība norit vienā automašīnā vienas dienas garumā. Badii kungs savā apvidniekā klejo apkārt pa Teherānas nomalēm, lai atrastu kādu, kurš palīdzētu aizrakt viņa kapu pēc tam, kad viņš būs īstenojis pašnāvību. Mēs neko neuzzinām par šo pusmūža vīrieti – ne par viņa profesiju, ne ģimeni vai plānotās pašnāvības iemesliem –, vienīgi to, ka Badii kunga prāts atrodas nogurdinoša izmisuma stāvoklī. Sākumā par palīgu viņš mēģina pierunāt kautrīgu kurdu karavīru, tad afgāņu semināristu, līdz beidzot vakarpusē piekrīt palīdzēt kāds azerbaidžāņu šoferis, apsolot vīrieti apglabāt, ja atradīs to no rīta kapā mirušu. Filma noslēdzas ar nakti, bet vēl pirms titriem režisors Kijārostamī lauž “ceturto sienu”, atklājot videokamerā fiksētu filmas filmēšanas procesu. Pēdējais atsvešinājuma solis ir sperts; autors no filmas ir distancējies tiktāl, ka skatītāji nonāk līdzvērtīgā sevi novērojošā pozīcijā ar viņu.