Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Alēns Robs-Grijē
Transeiropas ekspresis, 1966
Trans-Europ-Express, Alain Robbe-Grillet
Pirmkārt, filma ir sava veida spiegu trillera žanra inversija (vai pat perversija): tajā ieplūdināti neskaidri atkārtojumi, komēdijas elementi un postmodernas atsauces. Otrkārt, tas ir veiksmīgs piemērs filmai filmā. Robs-Grijē, ko daudzi pazīst arī kā eksperimentālu romānistu, pats sevi izvēlējies režisora lomai, kurš, ceļojot vilciena maršrutā Parīze–Antverpene, sāk izdomāt it kā turpat blakus risinošos spiegu stāstu un attiecīgi tā varoņu biogrāfijas. Drīz gan filma uzsāk pati savu eksistenci, realitāte pavēršas pret tās veidotājiem, bet režisors pats kļūst par savas filmas skatītāju. Nav loģisku veidu, kā aprakstīt šīs filmas sižetu (tā nemaz nekoncentrējas uz loģisku stāsta stāstīšanu), ja nu vienīgi var pieminēt, ka tajā ir narkotiku kontrabandists, noziegums vilcienā, liktenīgā sieviete – striptīza dejotāja, kas vienlaikus ir arī policijas ziņotāja. Filma vairāk darbojas kā intelektuāls stimulators, novedot skatītāju pastāvīga apjukuma stāvoklī. Tāpat kā Žana Luija Trentiņāna atveidotais Eliass, kas nejauši ienāk filmas veidotāju kupejā un tādējādi kļūst par filmas galveno varoni, arī skatītājs nemanot kļūst par marioneti šajā intelektuālajā spēlē, kura atsākas atkal no jauna, kad filmētāji izkāpj no vilciena, bet mirušie atgriežas dzīvē.