Andrē Židam viņa bija “visu autsaideru svētā patronese”, Albēram Kamī – “vienīgais dižais mūsu laikmeta gars”; Trockis viņu sauca par “melanholisko revolucionāri”, bet Šarls de Golls vienkārši par “trako”. Simona Veila, kuras rakstu “Par politisko partiju vispārēju atcelšanu” var lasīt šajā žurnāla numurā, ir viena no oriģinālākajām 20. gadsimta domātājām, kam nebija nekādu ilūziju par intelekta spēju nonākt pie absolūtas skaidrības, bet kas nevēlējās samierināties ne ar ko mazāku kā absolūtā skaidrība. Veilai bija sava metode, kā šai skaidrībai kaut vai pietuvoties, un viens no tās pamatjēdzieniem ir uzmanība (attention), proti – īpašs koncentrēta prāta stāvoklis, ko viņa reizēm lietoja līdz ar tādiem vārdiem kā “kontemplācija” un “lūgšana”. “Uzmanība,” viņa raksta darbā “Gaidot Dievu”, “nozīmē apstādināt prātu, atstāt to neiesaistītu, tukšu un gatavu ielaist sevī [domāšanas] objektu; tas nozīmē nolikt visas mūsu uzkrātās zināšanas, kuras esam spiesti izmantot, aizsniedzamības attālumā, bet zemākā prāta plauktā. Mūsu domāšanai attiecībā pret visām konkrētajām un jau formulētajām domām vajadzētu līdzināties cilvēkam, kurš sēž kalna galā un, skatoties tālē, vienlaikus redz arī mežus un līdzenumus. Mūsu prātam jābūt tukšam, gaidošam, neko nemeklējošam, bet gatavam uzņemt sevī objektu visā tā kailajā patiesumā.” Lūk, ar šādu distancētas, kalnā sēdošas vērotājas skatienu viņa šajā rakstā apvelta politiskās partijas, un viņas spriedums ir nesaudzīgs. Bet Veila bija nesaudzīga arī pret sevi. Viņas atteikšanās no jebkādām privilēģijām dzīves apstākļu ziņā, solidarizējoties ar kareivjiem frontē un vadoties pēc pašas formulētā likuma “vienmēr dari to, kas prasa no tevis visvairāk”, paātrināja progresējošo tuberkulozi un viņas pāragro aiziešanu 34 gadu vecumā 1943. gadā.

Luīze un Pēteris Grigāni, par kuriem šajā numurā raksta Kārlis Sils, un Simona Veila bija vienas paaudzes cilvēki – paaudzes, kuru, kā apgalvo Kārlis, raksturoja politiskais ideālisms; Luīzes jaunības gados tas izpaudās kā vēlme “nodot sevi strādniecībai”. Politisko uzskatu ziņā Veila vairāk sliecās anarhisma virzienā; Grigānu pāris bija sociāldemokrāti. Taču kā Veila, tā Grigāni gan vēlējās, gan spēja identificēties ar šīs pasaules nabagajiem un apspiestajiem (Luīzes gadījumā – vismaz līdz brīdim, kad “dzīves vilnis atsvieda pie individuālākām prasībām”).

Savukārt rīdzinieks Roberts Kotrels intervijā ar Arni Rītupu runā par šīs pasaules bagātajiem un varenajiem, kuri kaut kādā brīdī aizmirst par savu piederību pie “plašām sabiedrības masām” un nomaina to pret piederību pie daudz šaurāka bagātu cilvēku loka. Tā tas droši vien ir, bet, kā man šķiet, daudz sliktāk ir tas, ka šajā laikmetā vēlme (un varbūt arī spēja) saistīt sevi ar nabagajiem un apspiestajiem ir gandrīz pilnībā atmirusi, lai gan nabago un apspiesto pasaulē netrūkst. Reizē ar to, jāatzīst, atmirusi būtiska daļa ne tikai no divtūkstošgadu kristīgā mantojuma, bet arī no mūsu cilvēcības. Lasot sarunu ar Kotrelu, iedomājos, ka arī šis zaudējums, iespējams, ir sekas neoliberālisma ideoloģijā sakņotai pārliecībai, ka savtīgums ir normāla racionalitātes iezīme. Simonai Veilai par to būtu daudz kas sakāms un daudz vienkāršākiem vārdiem: mums vienkārši pietrūkst uzmanības pilna skatiena, ko mēs veltām “šiem vismazākajiem” (Mt. 25:45) un kas ir “retākā un tīrākā no augstsirdības formām”.