Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Anrī Verneijs
Sicīliešu klans, 1969
Le clan des siciliens, Henri Verneuil
Acīmredzot jābūt nopietnam iemeslam, lai vienā lentē satiktos tādi franču kino arhetipāži kā Lino Ventūra, Žans Gabēns un Alēns Delons, un tā, protams, ir laupīšana. Liekas, ka ar to varētu pietikt, taču nē, filmā izmantota arī Ennio Morrikones mafijiskā mūzika, bez tam filmas operators ir apbrīnojamais (attiecībā uz viņu nav iespējams pārspīlēt) Anrī Dekaē, kurš jau reiz lika skatītājiem sekot aukstasinīgajam Delonam “Samurajā”, bet vēl pirms tam pārvērta par neaizmirstamu Žannas Moro eksistenciālo gājienu lietū filmā “Lifts uz ešafotu”. Neskatoties uz klana pamatnodarbošanos – laupīšanu un krāpšanu –, sirmais Žana Gabēna spēlētais sicīliešu ģimenes galva Vitorio vēlas atgādināt, ka īsts varonis varbūt ir vientuļš, taču jebkuros apstākļos viņam jāievēro kāds nerakstīts goda kodekss. Arī nelikumību pasaulē ir savi likumi, kurus pārkāpt 20. gs. 60. gadu franču nesteidzīgajā gangsterfilmu estētikā varbūt ir skaisti, taču pārāk bīstami; ir brīži, kuros pieklust pat Morrikone. Un vēl es iedomājos arī par filmas scenāristu – tomēr jāmāk likt klana patriarham īstajā brīdī nepateikt neko vairāk kā “Šovakar laikam neēdīšu mājās”.
Daniela Zacmane