Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džons Kasavetīss
Minnija un Moskovics, 1971
Minnie and Moskowitz, John Cassavetes
Kasavetīss tik ātri un aizrautīgi rakstījis filmas scenāriju un ķēries pie filmēšanas, ka jau laikus licis Sīmoram Kaselam izaudzēt garus matus un pamatīgas ūsas. Liekas, kur nu vēl nesaderīgāks pāris – skaistā un aristokrātiski elegantā Minnija (lomā Džīna Roulendsa) un bomzīgais (“viņš nav nekāds Alberts Einšteins”, Minnijai dēlu raksturos viņa māte) auto stāvvietas strādnieks Moskovics –, bet Kasavetīsam, kurš it visā bija pret elitārismu, viss arī bija iespējams. Saturiski filma, liekas, līdzinās tik daudziem melodramatiskiem mīlas stāstiem par vientuļiem pilsētniekiem, kuri satiekas, pretojas jūtām (tiesa, viņam viss ir skaidrs uzreiz), iemīlas un beigās apprecas, taču Kasavetīsa aktieru maniere (“nevis spēlē Moskovicu, bet esi Moskovics!”) izslēdz jebkādu banalitātes risku. Un, tāpat kā Minnija nevarēs neiemīlēt Moskovicu, jo viņš ir patiess, viņā ir stils (viņas dēļ viņš impulsīvi pat nodzen ūsas), tāpat, man liekas, nevar nemīlēt šo filmu. Publika priekšroku gan devusi Kubrika “Mehāniskajam apelsīnam”, kas vienlaikus ar šo nonākusi uz ekrāniem, tā apstiprinot Kasavetīsa sacīto, ka patiesas jūtas cilvēkus interesē mazāk nekā sekss un vardarbība.