Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Hennings Karlsens
Bads, 1966
Sult, Henning Carlsen
Es atceros, ka lasīju Hamsuna “Badu” kā turpinājumu Džoisa “Mākslinieka portretam jaunībā”. Bads bija šīs grāmatas intelektuālā staiguļa, bet – manā prātā – īstā mākslinieka agonija un ekstāze vienlaikus. Tāpēc pati doma, ka šī pašdestruktīvā tipāža nepārvaramā ēstgriba, bruņnieciskās manieres un budistiskā atteikšanās no pasaules varētu tikt ekranizēta, likās neiespējama – kaut vai uzsvērtās iekšējās balss dēļ vien. Tomēr Henninga Karlsena filma, kura, pēc nesena vērtējuma, turpina dāņu agrīnā kino psiholoģiskās tradīcijas, spējusi izsekot arī oriģināla literārajām mežģīnēm. Parasti uzmanība netiek pievērsta tam, ka filmu savā ziņā var pieskaitīt arī pie trillera žanra, jo apsēstā literāta vandīšanās pa Kristiānijas ieliņām, uzplijoties nejaušiem garāmgājējiem vai negaidīti aizskarot sievietes, rada baisa apdraudējuma sajūtu. Dzeltenīgi monohromā pasaule pieder varoņa apsēstajam skatienam, un mēs tajā paliekam ieslēgti līdz ar visu, ko pa vidu baudām un cīņai ar tām rada pašiznīcinošs prāts.