Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kāmrāns Šīrdils
Nakts, kurā lija lietus, 1967
Oun Shab Keh Baroun Oumad, Kamran Shirdel
Vēl pirms Irānas kino parādījās rinda tādu plašāk pazīstamu režisoru kā Abāss Kijārostamī, Mohsens Mahmalbāfs, Džaafars Panāhī vai Asgars Farhadī, vēl pirms islāma revolūcijas un vārda brīvības apspiešanas valstī pamatu irāņu filmu veiksmes stāstam ielika Kāmrāns Šīrdils. Tieši filma par nakti, kurā, iespējams, lija, iezīmēja šīs valsts kino nākotnes formulu, apvienojot dokumentalitāti ar inscenējumu, turklāt brīvi savienojot visdažādākos tehniskos paņēmienus gan filmēšanā, gan montāžā. Kāds pusaudzis, vicinot paša aizdedzināto virsjaku, apstādina nakts vilcienu, lai tas nenoskrietu no sliedēm lietus izskalotā ceļa pārrāvumā. Tāds ir sākotnējais stāsts, kuru izmeklēt uz nomaļu Irānas ciematu dodas Šīrdils ar savu filmēšanas grupu. Izrādīsies, ka šeit šim stāstam ir bezgalīgs skaits pretrunīgu versiju: vietējie iedzīvotāji melo, izliekas par to, kas viņi nav, mitoloģizē sevi. Filmā tā arī neviens neuzzinās, vai vilciens vispār atstāja iepriekšējo staciju; kā bija iespējams aizdedzināt jaku lietainā naktī; vai vispār lija, un vai sliedes bija izskalotas? Cilvēku sīkmanība un narcisms arī ir Šīrdila mācība, vienlaikus arī apliecinājums, ka nekas nekad nav tā, kā izskatās no pirmā acu uzmetiena.