Mārcis Ošiņš

Krusta ceļš, 2014


Dītrihs Brigemanis

Krusta ceļš, 2014

Kreuzweg, Dietrich Brüggemann


14 gadus vecajai Marijai uztieptā reliģiskā fundamentālisma esence iesūkusies katrā filmas vīlē. Jau pati sižeta uzbūve nepieļauj atkāpes no šaurās takas ar neizbēgamu galamērķi: filma sastāv no 14 viendabīgām, statiskām ainām, kur allaž nekustīgā kamera fiksē alegoriskā Marijas ciešanu ceļa posmus. Pirmajā ainā ultratradicionālās katoļu kopienas mācītājs atgādina viņai un citiem pusaudžiem, ka viņu kā Dieva kareivju sūtība ir nest upurus un palīdzēt vienaudžiem tikt uz pareizā ceļa – proti, atturēt viņus no kārdinājuma lasīt jauniešu žurnālus un klausīties dēmonisku popmūziku (kad vēlākā epizodē Marija atzīstas vēlmē ar skolasbiedru dziedāt gospeļus citas baznīcas korī, izrādās, ka arī tie ir sātaniski un “ar saviem bungu ritmiem un monotonajām basa līnijām mudina uz nešķīstu rīcību”). Lai pietuvotos stingrās mātes uzstādītajam nesasniedzamajam šķīstuma standartam, meitene ir gatava simboliski upurēt visu pēc kārtas, sākot ar siltumu un ēdienu, beidzot ar skaistu skatu uz lauku ainavu, pat ja viņai uzreiz nenāk prātā, kā šādu upuri Dievam piedāvāt. Viņas galvenās pasaulīgās rūpes ir mazā brāļa atlabšana: viņš sasirdzis ar kādu kaiti un četru gadu vecumā vēl nav sācis runāt. Skatītājam Marijas cilvēciskums par sevi sāpīgi atgādina katrā ainā, tikmēr daļai filmas varoņu tas atklājas tikai brīdī, kad reālo un acīmredzamo vairs nespēj aizēnot pārliecināti skaidrots nezināmais.

Raksts no Maijs 2023 žurnāla