Mūsu mazā māsa, 2015

Hirokadzu Koreeda

Mūsu mazā māsa, 2015

Our Little Sister, Hirokazu Kore-eda

Koreedas filmā ir maz notikumu un daudz vienkāršu, bet smalku krāsu, garšu un citu sīkumu, kas lielākoties neuzkrītoši ieslēpti filmas varoņu ikdienas dzīves portretējumā. Sači, Čika un Joši, trīs māsas, kuras bērnībā pametis vispirms tēvs un vēlāk arī māte, kopā mitinās no vecmāmiņas mantotā mājā Kamakurā Japānā. Tēva bērēs viņas iepazīst Sudzu, savu tīņu vecuma pusmāsu, kas dzimusi vienā no tēva laulībām un aug pie (kā noprotams, ne sevišķi gādīgās) pamātes, vārdā Joko. Aizkustinošā ainā uz dzelzceļa stacijas perona Sudzu izlemj piekrist vecākās māsas Sači aicinājumam piebiedroties pusmāsu komūnai. Tā nu viņa pārceļas uz Kamakuru un vienlaikus ar skatītāju palēnām iepazīst jaunās mājas un pati savu ģimeni – pieaugušo māsu darbus, nedarbus, sapņus un bailes; radinieču strīdus un samilzušo aizvainojumu, kas atklājas Odzu filmu cienīgos dialogos (“Ja šādi tas turpināsies, tu nekad neapprecēsies un neizvāksies!”); un arī vecāko māsu rūpes un mīlestību, ko viņas bez lieka sentimenta un melodramatisma apliecina, piemēram, mazo māsu uzcienājot ar plūmju vīnu, kas katru gadu mājās top no vectēva iestādītās 50 gadus vecās plūmes augļiem. Un tieši šādi iepriecinoši nieki galu galā iekrāso gaišākos toņos visu, kas tāds vēl nav: “Kad vīns bija izdzerts, vienmēr zināju, ka sākusies vasara.”