Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Roberts Oldričs
Skūpsti mani nāvējoši, 1955
Kiss Me Deadly, Robert Aldrich
Filmā atrodamās kultūras zīmes, kā, piemēram, Kristīnas Rozeti dzejoļi, Karūzo dziedātās operu ārijas, Šūberta nepabeigtā simfonija, liecina par kādu saudzīgāku laiku pagātnē. 1955. gadā bija pagājuši 10 gadi kopš atomsprādzieniem Hirosimā un Nagasaki, ASV sabiedrība dzīvoja kodolparanojas satvarā, bet Holivudā bija sākusies aktīvāka “sarkano” izķeršana, lai neļautu kreiso progresīvistu idejām nokļūt uz ekrāna. Vienvārdsakot, paralēli “amerikāņu sapnim” turpinājās Aukstā kara murgi, ko Oldričs gribēja uzsvērt arī savā filmā. Tā sākas ar ainu, kurā izmisusi baskājaina sieviete stopē ceļmalā netālu no Losandželosas. Nonākusi mašīnā pie glumā un brutālā privātdetektīva Maika Hamera, kura amorālie paņēmieni ļauj nodot prostitūcijā pat savu sekretāri un draudzeni, sieviete tam atklāj, ka viņai zināms kāds baiss noslēpums. Drīz vien sieviete tiek nogalināta, bet Maiks sāk noslēpuma izmeklēšanu uz savu roku. Daudzi kritiķi uzskata, ka “Skūpsti mani nāvējoši” ir noir žanra augstākais un ekstrēmākais piemērs, bet, man šķiet, filmu īpašu padara ziņa, ka pasaule ir vājprātīga vieta, kurā ļaunums neko nešķiro, nejaušība nosaka likteni un izdzīvo tikai plēsoņas.