Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sergejs Dvorcevojs
Aika, 2018
Айка, Сергей Дворцевой
Sergejs Dvorcevojs dala savu dzīvi starp Kazahstānu un Maskavu, kas visdrīzāk arī licis viņam interesēties par Vidusāzijas nelegālo “vergu” likteni Krievijas galvaspilsētā. Viena no tiem ir Aika – kirgīzu meitene, kura filmas sākumā aizbēg no dzemdību nama, pametot tur tikko dzimušo zīdaini, lai paspētu atgriezties darbā pagrīdes vistu rūpnīcā. Naudu par darbu viņa tā arī nesaņem un tagad spiesta kārpīties, lai atdotu vecu parādu. Tā vien šķiet, ka režisors ņēmis talkā melno maģiju vai kaut kādu neomarksistisku metodi, un meitenes fizioloģiskās ciešanas, Maskavas ikdienas preteklības un kirgīzu, tadžiku un uzbeku beztiesiskums izraisa dzīvu skatītāja interesi. Šķiet, ka filmas patosu radīs bomžu estētika, tomēr jau pēc pirmajām 10 minūtēm es kā nohipnotizēts nesos līdzi izmisušajai varonei pa sniega vētras plosītajām pilsētas ielām. Aikas dzīve izraisa patiesu līdzjūtību iepretim milzīgajai kolektīvajai bezjēdzībai un tikpat patiesu atvieglojumu, ka neatrodies tur, starp “viņiem”.