Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sergejs Eizenšteins
Vecais un jaunais, 1929
Старое и новое, Сергей Эйзенштейн
“Nav nekā pretīgāka un nožēlojamāka par šīs filmas negatīvajiem tēliem – ciemata kulaks, resns kā afišu stabs, cilvēks ar pretīgu seju un ļaunām, acīmredzami pretpadomju acīm; viņa sieva, pati resnāka sieviete PSRS ar pretīgāko purnu un arī ar pretpadomju skatienu; viņu draugi, resni nelieši ar kontrrevolucionāru izteiksmi sejās; kulaka auni, zirgi un kazas, pārbaroti nezvēri ar neglītiem purniem un fašistu acīm.” Tā filmu 1929.gadā kritizēja Ilfs un Petrovs, un šī kritika vislabāk arī raksturo to, kas izdevies Eizenšteinam. Filmas sākotnējās versijas nosaukums bija “Ģenerālā līnija”, un tā bija iecerēta kā padomju “ģenerālās līnijas” rupors, ar ko apkarot masu tumsonību, kulaku saimniecības un veicināt kolektivizāciju un mehanizāciju PSRS lauku apvidos. Tomēr to noraidīja un vēlāk pārmontēja. Galu galā ir iznācis dīvains pagātnes dokuments, kas ekstrēmi un absurdi atveido tiklab bezpalīdzīgos nabagus bezzemniekus, kā nelietīgos bagātos zemniekus, apsēstos pareizticīgo priesterus un no pilsētām ienākušos padomju progresa nesējus. Skaudrie tipāži kā monstrozi kukaiņi izlīduši no tumsas dienasgaismā, tagad ļaujot filmu pielīdzināt Platonova antiutopiskajiem padomju revolūcijas aprakstiem, parādot laikmeta ļaunuma dažādās sejas.