Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sansu Hons
Sieviete, kas aizbēga, 2020
紫蜂耀 罹濠, Hong Sang-soo
Filma, kas saņēmusi 70. Berlīnes filmu festivāla Sudraba lāci par labāko režiju, ir vienkārša un dīvaina. Šis ir tas gadījums, kad nosaukuma interpretācija varētu daudz ko mainīt filmas vēstījuma izpratnē, taču mums nav zināms, kā īsti autors to domājis – vai filma ir par “aizmukušo”, “aizbēgušo”, “bēgošo”, “skraidošo” vai vienkārši “skrienošo” sievieti. Tajā mēs redzam galveno varoni, kas apciemo trīs sen neredzētas draudzenes, sakot, ka viņas vīrs ir komandējumā un viņa izmanto šo īso brīdi, kad var izbraukāt Seulas nomali un uzzināt, kā klājas citām. Lakoniskās un statiskās ainās šo sieviešu dzīvokļos mēs dzirdam sarunas par ikdienu, dzīvi un to, “kā tad vispār klājas”, visu laiku mēs gaidām, kad atklāsies kaut kas būtisks un dramatisks, kaut vai tas, no kā tad īsti šī sieviete ir aizbēgusi. Šķiet, atrisinājums parādās pēdējā ainā, kuru nestāstīšu, taču piebildīšu, ka nekādu skaidrību autors nav vēlējies ienest, vienīgi parādīt, ka dzīve rit un mēs to vērojam. Sansu Hons parasti raksta savu filmu scenārijus filmēšanas dienas rītā, gandrīz visas viņa filmas ir uzņemtas sadzīves vidē – dzīvoklī, uz ielas, pagalmā –, to budžets reti pārsniedz 100 000 dolāru. Viņa mīļākais franču režisors ir Eriks Romērs. Un šī filma neapšaubāmi ir jāredz.