Šķērsiela, 1988

Ivars Seleckis

Šķērsiela, 1988

Skatoties “Šķērsielu”, nemaz neuzmācas jautājumi, kas bieži saistīti ar dokumentālajām filmām, – par inscenējumu, īstumu, varoņu “ekspluatēšanu” vai kas tamlīdzīgs. Ik pa laikam atgriežoties pie filmas, drīzāk jādomā, kas ir tās, tā sakot, veiksmes atslēga. Galvenie varoņi, lai arī tik dažādi, kopumā iezīmē skumīgu padomju Latvijas “mazā cilvēka” portretu: bērnība bijusi grūta, jāsitas pa dzīvi, arī nākotne neko vieglu nesola. Oša vecā mamma raujas melnu muti, Daigai ar mazo zīdaini drīz nebūs kur dzīvot, slimajam Toļikam tikai pa retam nekas nesāp utt. Kaut cik cerīgs ir vienīgi pašpārliecinātais kapakmeņu Aldis. Brīnumainā kārtā “Šķērsiela” tomēr ir gaiša filma, ko caurstrāvo labvēlīgs vērotāja skats, trāpīgi aizkadra teksti, pašu varoņu humors (stāsti par “mārrutku Pētera” pielūdzējām vien ir ko vērti) un pāri visam – cilvēkmīlestība. Un vēl vairāk par to, jo kadrā ir vieta arī kaķiem, suņiem un putniem (pamatā – vārnām). Viena necila Pārdaugavas ieliņa, ko šķērso vilciena sliedes, kādā brīdī zaudē koordinātes, kļūstot par kaut ko universālu. Reiz Jāņos, apmaldījusies nepazīstamā vietā tumsā, ieraudzīju vecu vīru. Uz manu jautājumu “Uz kurieni ved šis ceļš?” viņš, noslēpumaini smaidot, atbildēja: “Uz turieni, meitiņ, uz turieni.”