Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žans Liks Godārs
Alfavilla, 1965
Alphaville, Jean-Luc Godard
Godāra “Alfavilla” ir nepārvarams spēks, kas šķietami triecas no ekrāna caur skatītāju. Pati skatīšanās pieredze šeit ir krietni nozīmīgāka nekā diezgan naivais zinātniskās fantastikas spiegu stāsts par slepeno aģentu Lemiju Košenu, kas ieradies kādas tālas planētas nākotnes megapilsētā – Alfavillā. Kinētiski elementi, neskaidri secīgās darbības, Horhes Luisa Borhesa teksti, kurus it kā runā pilsētu kontrolējošais dators Alfa 60, tāpat arī reālistiskās mūsdienu naksnīgās Parīzes pārtapšana antiutopiskā vidē rada tādu iesaistošu neizpratnes situāciju. Domāšanu Godārs skatītājam uzspiež, arī izvairoties no varoņu jūtiskošanas, starp citu, filmas stāstā to skaidrojot ar Alfavillā aizliegtajām emocijām un likumu, ka jautājums “kāpēc” vienmēr jāaizvieto ar atbildi “tāpēc”. Pēc filmas noskatīšanās var tikai atsaukties uz tās galveno varoni: “Es turpmāk atsakos būt par to, ko jūs dēvējat par normālu cilvēku.”