Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Roberts Frosts
Dzejas
Maskava : Progres, 1986
Krievu laikā iznākušo paralēlizdevumu jau ilgi turu netālu no sevis, melanholiski atšķirdams pa dzejolim, un, ja nesaprotu, ko esmu izlasījis angliski, paskatos, kā to sapratuši krievi. Visvairāk Frosts raksta par laukiem un dabu, taču viņa mežs, sniegs un koki stāsta vienīgi par nāvi, pārejību un niecību, jeb, kā teiktu Uldis Bērziņš, “vēju tvarstu”. Nevarētu teikt, ka tā būtu ļoti uzmundrinoša lasāmviela, tomēr labi palīdz nonākt tajā dvēseles stāvoklī, kuru Frosts kādā savā rindiņā apraksta ar trim tukšumiem pēc kārtas: “to fill the abyss’ void with emptiness”. Šausmas atrodas tepat blakus, un, ja ikdienas aizņemtība un drūzma neļauj to saprast, Frostam meža tumsā vienmēr atradīsies pa slepkavam, kurš lēnām nodurs mūsu zirgu, lai atlikušo ceļa gabalu mēs ietu kājām.