Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dzelzceļa avārijas
Šīrs Alī Hāns, Herald, 2018. gada 30. aprīlī
https://ej.uz/pakistānas_dzelzceļš
Ja vēlaties uzzināt visu par dzelzceļu Pakistānā, izlasiet šo. Bet, ja ne, varat droši doties tālāk. Īsumā – viņu dzelzceļa sistēma ir izjukusi. Puse vilcienu nedarbojas, bet pārējie tikko velkas. Bieži notiek avārijas, ir liels bojāgājušo skaits, un dzelzceļnieki dzīvo nožēlojamos apstākļos. “Dzelzceļa līnijā starp Sukuru un Kvetu joprojām tiek izmantota britu koloniālā laikmeta signālu sistēma ar stabos iekārtām petrolejas lampām un žetonu, ko viena dzelzceļnieku grupa nodod citai, lai zinātu, ka saziņa nav pārtrūkusi.” (12 600 vārdu)
Dzelzceļnieki slepkavas
Radžešs Ramačandrans, Outlook, 2017. gada 11. septembrī
https://ej.uz/indijas_dzelzceļš
Īsa, bet skarba redakcijas sleja, kas kritizē Indijas Dzelzceļa drošības traģisko statistiku: pēdējo piecu gadu laikā notikuši 586 negadījumi. “Indijas Dzelzceļšsimboliski atspoguļo visu, kas nav kārtībā ar šīs valsts administratīvo aparātu. Tā ir britu koloniālā laikmeta relikvija, kas tika izveidota, lai izsūktu šīs valsts resursus. Uzpūsta birokrātija, kas nes milzīgus zaudējumus, bet izmanto primitīvas tehnoloģijas. Lielāko daļu negadījumu varēja novērst, veicot elementāru tehnisko apkopi un pārbaudes.” (595 vārdi)
Termināļu laiks
Ārons Betskis, de zeen, 2016. gada 17. maijā
Dzelzceļa stacijas ir sava laika izcilākās sabiedriskās ēkas, kas atgūst savu 100 gadus seno spozmi. Tādas kā, piemēram, Arnemas vai Roterdamas stacija Nīderlandē, Kingskrosas un Birmingemas Ņūstrītas stacija Apvienotajā Karalistē vai Kalatravas ekstravagantais PATH Ņujorkā, vai Andrū Bromberga projekti Honkongā. Lidostas salīdzinājumā ir tikai tādi prasti šķūņi pilsētu nomalēs. Dzelzceļa stacijas ir paredzētas visiem un ikvienam, tās ir “atvērtas pilsētai ar visām tās briesmām un vilinājumiem”. (1400 vārdu)
Vilcieni telpā
Džeimss Mīks, London Review of Books, 2016. gada 27. aprīlī
Diskursīva eseja par to, kādu vietu britu dzīvē ieņem dzelzceļš. “Mūsdienu britu sapnis ir dzīvot plašā namā ar augstiem griestiem, kurš celts karaļa Džordža vai agrīnajā Viktorijas laikā ar visu tā laikmeta iekārtojumu, tikai kārtīgi nosiltinātu un aprīkotu ar elektrību, Wi-Fi un virtuves iekārtu līdz pat griestu spārēm. Reti kuram būs iespēja šo sapni piepildīt, taču reizi pa reizei par biļetes cenu ikviens var dažas stundas padzīvot vilcienā.” (8600 vārdu)
Vai jūsu aviokompānija joprojām sakrusto drošības jostas?
Alekss Dikters un citi, McKinsey, 2018. gada 3. augustā
Dīvainie lidsabiedrību gājieni mulsina ne vien pastāvīgos ceļotājus, bet arī pārvaldības konsultantus. “Var jau būt, ka lidmašīnas salons, kurā visas drošības jostas nevainojami sakārtotas virs sēdekļiem, izskatās ļoti akurāti, taču tam ir augsta cena: katras jostas sakārtošana prasa vismaz divas sekundes, kas nozīmē, ka 100 pasažieru lidmašīna tam tērē pamatīgas naudas summas. Taču šo apbrīnojamo komandas darbu spēj novērtēt tikai pirmie lidmašīnā iekāpušie pasažieri un arī tikai tad, ja viņi ir pietiekami gari.” (2300 vārdu)
Visgarākās jūdzes
Džeimss Vaits, The Baffler, 2017. gada 28. novembrī
Krāt lidojumu punktus ir jautri un aizraujoši, bet ne izdevīgi. Lidsabiedrībām šīs spēlītes padodas labāk nekā jums, un viņi ir tie, kas diktē noteikumus. “Es katru gadu atļaujos trīs jaunas kredītkartes. Tas ir mans mazais prieciņš, līdzīgi kā brokastu kokteilis vai lēts romāns. Man nav nekādu smalko paradumu, kuru dēļ uzturēt šos maksājumu kontus. Man vajag jaunas kredītkartes, lai uzkrātu “gaisa jūdzes”. Esmu izvēlējies sev šādu hobiju, jo tas likās jautrs veids, kā cīnīties pret globālā kapitālisma žņaugiem.” (1260 vārdu)
Evakuācija kopā ar bagāžu
Patriks Smits, Ask the Pilot, 2016. gada 29. oktobrī
Čikāgā aizdegusies lidmašīna, notiek avārijas evakuācija, bet pasažieri joprojām meklē savu bagāžu. Protams, var vainot pasažierus, bet sava daļa vainas jāuzņemas arī lidsabiedrībām un viņu bezjēdzīgajiem pirmslidojuma drošības demonstrējumiem, kuros “tiek sniegtas muļķīgas instrukcijas par elektroniskajām iekārtām, skābekļa maskām un neizpildāmas norādes gaisa vestes piepūšanai”, bet aizmirst “daudz īsāku un svarīgāku padomu: neņemiet līdzi savas nolādētās mantas!” (790 vārdu)
Kruīzu Tautas Republika
Kristofers Bīms, Bloomberg Businessweek, 2015. gada 22. aprīlī
Dodieties kopā ar izšķērdīgajiem ķīniešu atpūtniekiem divu dienu ceļojumā ārpus Šanhajas uz Costa Atlantica klāja. Ķīnā, iespējams, ir plašas iespējas kruīzu tirgum, bet arī plašas iespējas apmaldīties mārketingā. Tūrisma kompānijām “jāspēj ne tikai reklamēt savu zīmolu, bet pirmām kārtām ieskaidrot cilvēkiem, kāpēc viņiem jāpavada savs laiks uz kuģa”. Ķīnas pasažieri ātri ēd, maz dzer, atzīst klašu nošķīrumu; bagātie vēlas, lai pret viņiem izturas kā pret bagātiem. (6400 vārdu)
Adēra rags
Macejs Ceglovskis, Idle Words, 2016. gada 6. oktobrī
Antarktīdas ceļojuma dienasgrāmata. “No visām pingvīnu sugām Adeles pingvīni visvairāk atgādina multfilmu pingvīnus. Sēžot starp karaliskajiem pingvīniem Makvorija salā, jutos kā kādā komisijas sēdē, kuras dalībnieki vispirms apspriežas un tad sūta inspekcijas brigādi knābāt tavus zābakus. Bet Adeles pingvīni vienmēr izskatās tā, it kā kavētu svarīgu tikšanos: atmet spārniņus atpakaļ un skrien uz priekšu, bīstami līgojoties.” (6100 vārdu)
Rikšas dienasgrāmata
Annija Alī Hāna, Chapati Mystery, 2016. gada 31. martā
Burvīgs stāsts par to, kā pārvietoties ar rikšu Pakistānas pilsētās. “Maksa par braucienu atkarīga no rikšas tehniskā stāvokļa, vilcēja vecuma, laika, attāluma un manām zināšanām par pilsētu. Rikšu bizness pārtiek no sīknaudas. Par braucienu līdz jūrai vilcējs man paprasīja 150 rūpijas, bet es teicu, ka maksāšu 120 un ne vairāk. Brauciena laikā viņš vēl mēģināja tirgoties, bet es pamanīju viņa smīnu spogulī – biju iemācījusies katrā braucienā ietaupīt vismaz 10 vai 20 rūpijas.” (2700 vārdu)