Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Roberts S. Bointons
Jaunā “Jaunā žurnālistika”: sarunas ar Amerikas labākajiem dokumentālās prozas autoriem par viņu profesiju
Ņujorka: Vintage Books, 2005
“Jaunā žurnālistika” vēsturiski attiecas uz 20. gadsimta 60. un 70. gadiem, kad Toms Vulfs tā nosauca savu, Trumena Kapotes, Hantera S. Tompsona, Normana Meilera un vēl vairāku citu jaunās un vidējās paaudzes žurnālistu rakstības veidu, kur daudz bija aizgūts no daiļliteratūras (darbība izvērsta nevis stāstījumā, bet “uzburot ainas”; dialogi atreferēti, tieši citējot, nevis pārstāstot un uzlabojot; stāsta varonis ir arī autors; raksturojumos uzmanība tiek pievērsta arī sadzīviskām detaļām). Savukārt Bointona grāmatā runa ir par žurnālistu nākamo paaudzi, kuras spilgti pārstāvji ir, piemēram, Gajs Talēse, Lorenss Vekslers, Lorenss Raits, Ričards Prestons, Džons Krakauers un vēl citi, kuru darbi ir tikpat rūpīgi nostrādāti kā visizsmalcinātākais daiļprozas sacerējums. Īpaši iesakāma grāmata būtu tiem, kuri uzskata, ka ir nepiedienīgi augstām amatpersonām uzdot “nepieklājīgus” jautājumus, ka intervijas ir redakcionāli uzlabojamas vai ka tās būtu subjektam atrādāmas iepriekš. Un pieeja vispār aizdomīgi pazīstama: “...t.s. literārā žurnālistika ir tā, kura uzdod tos pašus jautājumus, ko uzdod literatūra. Jautājumus par Dievu un cilvēkiem, par cilvēka dabu u.tml. Un šie jautājumi nebūt nav jāuzdod kādā sevišķi izpušķotā formā.”